Apbrīnojamais kadiķis

Otra tik daudzveidīga skujeņa vienkārši nav. “Ārstē, palīdz, dzīvību izglābj!” – tā reiz par kadiķi izteicies kāds viduslaiku dziednieks. Viņš zināja, ko saka, jo kadiķi patiešām var uzskatīt par apbrīnas vērtu koku, ko daba apveltījusi ar unikālām spējām, turklāt ne tikai dziednieciskām. Zinātāji augu ar panākumiem izmanto arī pārtikas rūpniecībā. Piemēram, tieši no kadiķa iegūst pasaulē pazīstamo un populāro alkoholisko dzērienu džinu, bet, ja, skābējot kāpostus, tiem pievieno dažas kadiķa ogas, to garša būs pa prātam pat visizsmalcinātākajiem gardēžiem. Vairāk par kadiķi un tā izmantošanu uzzināsiet šajā rakstā.

Ka­di­ķis, pa­eg­lis, ēcis – kā nu ku­rā vie­tā saukts, cip­re­šu dzim­tas vien­mā­ju vai div­mā­ju mūž­za­ļais kok­augs ar dur­stī­ga­jām sku­jām un ļo­ti pla­ši iz­man­to­ja­mām dzied­nie­cis­kām ogām – la­bi zi­nāms jau no se­niem lai­kiem, jo ir uni­ver­sāls pa­līgs dau­dzās dzī­ves si­tu­āci­jās, izņemot, kad ir nepieciešami atrie krediti ar paradsaistibam, kurus neviens īsti negrib dot, bet pieprasījums pēc tiem nemazinās.

Zinātnieki lēš, ka kadiķis uz Zemes parādījies aptuveni pirms 50 miljoniem gadu, vēl juras perioda laikā. Kad tieši tā dziednieciskās un visas citas īpašības sāka izmantot cilvēks, ne precīzi, ne arī aptuveni pateikt nav iespējams. Taču skaidri zināms, ka kopš aizvēsturiskiem laikiem kadiķim ir visu nelaimē nonākušo cilvēku drauga un aizstāvja reputācija.

Tiek uzskatīts, ka kadiķa amuleti pasargā no daudzām lipīgām slimībām. Senajā Grieķijā un Krievijā to izmantoja kā iedarbīgu līdzekli, kas pasargā no čūskām. Ziemeļamerikas indiāņi savukārt to lietoja ādas, locītavu un kaulu saslimšanu, kā arī brūču ārstēšanai, liekot slimniekus kadiķu jaunaudzēs, kurās gaiss piesātināts dziedinošām vielām.

Mūsu senči kadiķi uzskatīja par mūžīgās dzīvības simbolu. Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka tas var sasniegt pat 600 gadu vecumu. Aug lēnām, ir sīksts, pelēkzaļš krūmiņš, bet kas par izturību.

Den­dro­lo­ģis­kā bio­grā­fi­ja

Kup­la­jā ada­tai­ņu ģin­tī ir ap­tu­ve­ni 60 su­gas. Ka­di­ķi iz­pla­tī­ti gal­ve­no­kārt zie­me­ļu pus­lo­dē, Ar­kti­kas dien­vid­da­ļā, tie aug vi­sā mē­re­na­jā jos­lā, arī tro­pu jos­las kal­nos, Aus­tru­māf­ri­kā, Vi­dus­ame­ri­kā, Rie­tum­in­di­jā.

Ka­di­ķim pie­mīt vis­lie­lā­kā for­mu da­žā­dī­ba. Tas var būt ko­lonn­vei­da kā koks, kam stum­bra le­jas­da­ļa brī­va no za­riem. Arī krūm­vei­da for­mas var būt da­žā­das: zem­as, pla­ka­nas, ligzd­vei­da, pi­ra­mi­dā­las, apaļ­as, ar no­ka­re­niem za­riem vai bie­zu un blī­vu za­ro­ju­mu. Gais­mu mī­lo­šos ka­di­ķus ne­re­ti dē­vē par sau­les pie­lū­dzē­jiem.

Za­ļa­jā ap­tie­ci­ņā

Viss ka­di­ķis: sku­jas, mi­za, sve­ķi, sak­nes, za­ri un ogas ir pla­ša pie­lie­to­ju­ma dzie­di­no­ši lī­dzek­ļi. Ka­di­ķa dro­gas ie­vāc da­žā­dos ga­da­lai­kos: sak­nes – ru­de­nī, mi­zu un jaun­ās za­ru at­va­ses – pa­va­sa­rī, sve­ķus – va­sa­rā, bet ogas – ok­tob­rī, no­vem­brī, kad tās no­ga­ta­vo­ju­šās un ie­gu­vu­šas tum­ši zil­gan­za­ļu no­krā­su. Tau­tas dzied­nie­cī­bā ka­diķ­ogas iz­man­to nie­ru dar­bī­bas sti­mu­lē­ša­nai, sirds rei­ma­tis­ma dzie­di­nā­ša­nai, asins­va­du pa­pla­ši­nā­ša­nai, lo­cī­ta­vu rei­ma­tis­ma ār­stē­ša­nai, kai­tī­go vie­lu nei­tra­li­zē­ša­nai ak­nās, ēst­gri­bas uz­la­bo­ša­nai. Ogu spēks ir to pār­stei­dzo­ša­jā fi­ton­cī­du ba­gā­tī­bā. Ka­di­ķa ārst­nie­cis­kais aro­māts dzen svied­rus, pa­līdz uz­veikt sa­auk­stē­ša­nās sli­mī­bas, spē­ci­na un uz­mun­dri­na or­ga­nis­mu, at­tī­ra el­po­ša­nas ce­ļus, bet ogu koš­ļā­ša­na ma­zi­na zob­ak­mens ap­li­ku­ma vei­do­ša­nos.

Ka­di­ķu kū­re ir la­ba pret­gri­pas pro­fi­lak­se: za­ru kvē­pi­nā­ša­na tel­pās iz­nī­dē vi­sus vī­ru­sus un bak­tē­ri­jas, dez­in­fi­cē un at­svai­dzi­na gai­su.

Ka­diķ­ogu tē­ja ma­zi­na kle­pu. Uz glā­zi ver­do­ša ūdens ņem vie­nu ēdam­ka­ro­ti ar kau­dzi žā­vē­tu ka­diķ­ogu. Ļauj 25 mi­nū­tes ie­vil­kties, trīs rei­zes die­nā stun­du pirms ēša­nas dzer pa glā­zei sil­ta dzē­rie­na, ko vie­nā pie­gā­jie­nā var sa­ga­ta­vot vi­sai die­nai. Jā­lie­to vis­maz pie­cas die­nas.

At­krē­po­ša­nas vei­ci­nā­ša­nai, bron­hī­ta ār­stē­ša­nai uz glā­zi ūdens ņem vie­nu ēdam­ka­ro­ti ar kau­dzi sau­su ka­diķ­ogu. Vā­ra 20 mi­nū­tes. Dzer at­dze­sē­tu trīs rei­zes die­nā pa glā­zei vie­nu stun­du pirms ēša­nas. Kat­rai rei­zei jā­ga­ta­vo jaun­a tē­ja. Tē­ja jā­dzer vis­maz sep­ti­ņas die­nas.

Bron­hu, bal­se­nes, de­gu­na do­bu­ma ie­kai­su­ma dzie­di­nā­ša­nai lie­to ka­di­ķu sku­ju uz­lē­ju­mu. Uz lit­ru ūdens ņem 5 ēdam­ka­ro­tes sku­ju, ap­lej ar ver­do­šu ūde­ni un 20 mi­nū­tes el­po tvai­kus. Pro­ce­dū­ras dzied­nie­cis­kās īpa­šī­bas vis­la­bāk ie­dar­bo­jas va­ka­rā.

Ve­se­lī­bas un paš­sa­jū­tas uz­la­bo­ša­nai vi­ta­mī­nu vie­tā ik die­nu ie­tei­cams ap­ēst vai ti­kai pa­koš­ļāt 3-5 sal­di rūg­tās ka­diķ­ogas: būs svai­ga el­pa, ogās eso­šās ēte­ris­kās eļ­ļas, no­kļu­vu­šas asi­nīs, at­ve­se­ļos or­ga­nis­mu.

Kadiķa ziede

Ka­di­ķa ārst­nie­cis­ko zie­di ga­ta­vo no jaun­ajiem za­ri­ņiem. Tos sa­maļ ga­ļas ma­šī­nā (ja ne­pie­cie­šams, za­ru jaun­ās ga­lot­nī­tes sa­maļ di­vas rei­zes). Sa­mal­tās sku­jas sa­jauc ar vir­šu me­du un smilts­ērk­šķu eļ­ļu. Zie­de la­bi uz­gla­bā­jas. To var lie­tot plau­šu kar­so­ņa, pa­ma­tī­ga kle­pus ār­stē­ša­nai. Uz­ziež uz mu­gu­ras un krū­tīm, uz ie­smē­rē­ta­jām vie­tām uz­liek svai­gu kā­pos­tu la­pas un ar mar­les sai­ti vai ko ci­tu pie­tin pie augu­ma, lai pa kūs­to­šo me­du tās ne­no­slīd. Sa­se­dzas ar sil­tu vil­lai­ni. Tā­pat ar zie­di ie­ma­sē arī pē­das, pie­tin kā­pos­tu la­pas un kā­jās uz­auj vil­nas ze­ķes.

Ka­diķ­ogu tin­ktū­ra.

Stik­la trau­ku, ko var no­slēgt ar vā­ku, pie­pil­da ar ka­di­ķa ogām, tām pār­lej pār­i spir­tu tā, lai ogas bū­tu ap­klā­tas, trau­ku no­slēdz un ļauj pa­stā­vēt vis­maz 10 die­nas. Ogas no­kāš, šķid­ru­mu pil­da tum­šos stik­la trau­kos Ār­īgi tin­ktū­ru var lie­tot uz vie­tām, ku­ras no­mo­ka po­dag­ras, rei­ma­tis­ma vai iši­asa sā­pes.

Kadiķogu sīrups

Sīrupa pagatavošanai ogas saspaida, atstājot sēklas veselas. 1 kg saspiestu ogu liek katlā ar 3 l silta ūdens, maisa 15 minūtes, tad ogas izņem un tam nospiež sulu. Liekot tajā otro un trešo ogu porciju, iegūst sulu, kas satur 20% cukura. Tvaicējot to karsta ūdens peldē, iegūst sulu ar 60% cukura saturu. Kadiķu cukurs ir pusotru reizi saldāks par cukurbiešu cukuru.

Pirts dzied­nie­cī­bā

Ka­di­ķis uz pirts lā­vas ga­tavs pa­lī­dzēt jeb­ku­rā ga­da­lai­kā. Tā ener­ģi­jai pie­mīt ļo­ti spē­cīgs ener­ģē­tis­kais po­ten­ci­āls, kas at­tī­ra gan cil­vē­ka ener­ģē­tis­ko lau­ku, gan tel­pu ap to. Kar­stā ūde­nī ie­priekš no­plau­cēts ka­di­ķis no­mie­ri­na un re­lak­sē, pa­līdz rei­ma­tis­ma, mus­ku­ļu sa­stie­pu­mu, os­te­ohon­dro­zes, ra­di­ku­lī­ta sa­asi­nā­ju­mos, ār­stē ādas un sie­vie­šu sli­mī­bas, pro­sta­tas ie­kai­su­mus, plau­šu pa­ta­lo­ģi­jas un di­atē­zes. Pa­rei­zi sa­ga­ta­vo­ta ka­di­ķa pirts slo­ta pēr­ša­nās bei­gās var sniegt pa­tie­su bau­du. Stip­rā­kie vī­ri un sie­vas rei­zēm spēj pēr­ties ar tī­ru ka­di­ķu slo­tu, ta­ču at­se­viš­ķus ka­di­ķa za­ri­ņus var ie­siet jeb­ku­rā pirts­slo­tā. Ja nav pirts, da­ra tā: sa­smal­ci­nā­tus ka­di­ķa za­rus ap­lej ar kar­stu ūde­ni un šā­dā van­ni­ņā kar­sē pē­das – la­bums tāds pats kā no si­nep­ju vai pi­pa­ru plāk­ste­riem. Ka­di­ķa za­ru ārst­nie­cis­ko zie­di ie­tei­cams iz­man­tot ādas at­ve­se­ļo­ša­nai: pēc at­kār­to­tas kar­sē­ša­nās uz lā­vas ie­ziež ādu, ne­daudz pa­gai­da, ka­mēr ne­pie­cie­ša­mais zie­des dau­dzums ie­sū­cas, tad lie­ko ar sil­tu ūde­ni no­ska­lo.

Ka­di­ķa sku­ju no­vā­rī­jums

Ka­di­ķa sku­ju no­vā­rī­jums der, ja ir pie­tū­ku­šas pē­das. Sku­jas ap­lej ar kar­stu ūde­ni, ļauj ie­vil­kties, tad pie­vie­no kā­ju van­nai – pa­līdz uz­la­bot asins­ri­ti kā­jās un no­ņem pie­tū­ku­mu.

Vir­tu­vē

Ka­diķ­ogas nav ti­kai me­dī­ju­ma ga­ļas pie­de­va. Tās kā garš­vie­lu var iz­man­tot jeb­ku­ras ga­ļas (arī put­nu) sa­ga­ta­vo­ša­nā un ma­ri­nā­dēs. Aro­mā­tis­kās ogas var likt pie bul­jo­na, ziv­ju zu­pas, pie dār­ze­ņu sau­tē­ju­ma, pie skā­bē­tiem kā­pos­tiem, sar­ka­na­jiem kā­pos­tiem, pie­vie­not ce­pe­šiem, gu­la­šam, bie­tēm.

Kadiķa kvass

Ja gri­bas dzē­rie­nu ar ka­di­ķa aro­mā­tu, ir jā­ga­ta­vo kvass. 10 lit­ros ūdens ie­ber 300 g ka­diķ­ogu un 30 g api­ņu, sa­vā­ra un at­dze­sē līdz 30 grā­du tem­pe­ra­tū­rai. Tad sa­jauc 200 g me­dus, 100 g kva­sa rau­ga, pie­liek šķid­ru­mam un at­stāj is­ta­bas tem­pe­ra­tū­rā dien­nak­ti, lai no­rūgst. Kva­su sa­pil­da pu­de­lēs un uz­gla­bā vē­sā vie­tā. Dzēr­ve­ņu, cu­ku­ra un ka­diķ­ogu mēr­ce, ko vis­la­bāk pa­ga­ta­vot blen­de­rī, lie­lis­ki gar­šo pie kar­tu­pe­ļu pan­kū­kām vai pan­kū­kām ar ga­ļas pil­dī­ju­mu.

Saim­nie­cī­bā

Ru­de­nī pirms jaun­ās ra­žas no­vie­to­ša­nas gla­bā­ša­nai ar kon­cen­trē­tiem ka­di­ķu dū­miem dez­in­fi­cē pa­gra­bus un saim­nie­cī­bas ēkas, mu­cas un ci­tus trau­kus. Pa­gra­bos, zem la­bī­bas ap­cir­kņiem ie­klāj asos ka­di­ķa za­rus – tas ir vis­la­bā­kais veids pret grau­zē­jiem.

Bū­vē­jot mā­jas vai saim­nie­cī­bas ēkas, to pa­ma­tos se­nat­nē li­ka ka­di­ķu za­rus, jo svē­ti ti­cē­ja – ka­di­ķis ir vis­la­bā­kais sargs pret vel­niem, ra­ga­nām un vis­iem ci­tiem moš­ķiem.

Jā­at­ce­ras!

Ka­di­ķis var iz­rai­sīt aler­ģi­ju, tā­dēļ cil­vē­kiem, kam ir ju­tī­ga āda un tiek­sme uz da­žā­diem kai­ri­nā­ju­miem, tas jā­lie­to uz­ma­nī­gi. Ne pre­pa­rā­tus, ne pa­šu ka­di­ķi no­teik­ti ne­va­jag lie­tot grūt­nie­cēm, jo tas var vei­ci­nāt grūt­nie­cī­bas pār­trauk­ša­nu. Arī tiem, kas sli­mo ar nie­ru ie­kai­su­mu, ir jā­at­tu­ras no jeb­ku­ras drau­dzī­bas ar ka­di­ķi.