Esi starojoša – pašcieņas un pārliecības veidošana

Pašcieņas un pārliecības veidošana

Katrs cilvēks ir unikāls, tomēr nereti prātā iezogas doma, ka kāds cits ir labāks, veiksmīgāks vai skaistāks par mums. Tādas nepareizās domas neļauj būt pārliecinātam par sevi, bojā pašapziņu un liek justies nomāktam. Lielākoties visur runā par sievietes pārliecību par sevi, aizmirstot par vīriešiem, tomēr arī viņiem ir svarīgi uzturēt pārliecību par sevi augstā līmenī, lai gan knifiņi, kā to uzturēt vai veidot, atšķiras. Tāpēc šoreiz rakstā atrunāsim vairākus vienkāršus, bet iedarbīgus paņēmienus, kā neļauties nomāktībai un depresijai, jo šīs sajūtas rodas tad, kad neesam par sevi pārliecinātas, necienām sevi un ļaujam citiem ietekmēt mūsu dzīvi ne tajā labākajā virzienā.

Noteikti pilnvērtīga dzīve būs tikai tad, ja tu dzīvosi ar kādu mērķi, neļausies slinkumam un zināsi, ka rīt vēl ir jāizdara tas un tas. Jo brīdī, kad tiek zaudēta jēga darboties, zūd arī dzīvesprieks. Ja skola jau ir absolvēta, darbā ir uzkāpts pa karjeras kāpnēm un liekas, ka sasniegts ir pilnīgi viss, noteikti nedrīkst ļaut nākt virsū domām, ka dzīvei nav turpinājuma, rīt nekas jauns negaida. Noteikti vēl ir jomas, kurās var sevi pilnveidot, attīstot un pilnveidojot savas zināšanas, aktīvi nodarbinot prātu. Noteikti paruna, ka jāmācās ir visu mūžu, ir patiesa, jo nedrīkst ļaut sev ierūsēt, pārstāt interesēties kaut par pasaulē notiekošo. Ir jādzīvo apzināti, ar konkrētu mērķi – gan karjeras, gan pašizaugsmes, gan mīlestības un ģimenes jomā – jāsaprot, ko vēlies sagaidīt no dzīves. Protams, ne vienmēr viss izdosies, kā bija izsapņots, tomēr pašplūsmai ļauties nevajadzētu.

Jebkurai no mums ir jāmācās būt atbildīgais, kas vecākiem būtu jāiemāca jau bērnībā. Nedrīkst pārlieku paļauties uz citiem, gaidīt, kad viņi izdarīs tavā vietā, atbildēs par tavu rīcību, nedrīkst slēpties kāda aizsegā. Ir jāizvērtē savas spējas, jābūt atbildīgai gan par paveikto, gan nepaspēto, jāuzņemas atbildība par lēmumiem, arī tādiem, kas ir noveduši ne pie gaidītā rezultāta. Arī par personīgo dzīvi esam atbildīgas tikai mēs pašas, nav jēgas vainot kādās neveiksmēs citus, jo viss ir mūsu pašu rokās – arī pieturēšanās pie vērtībām, kuras esam izvēlējušās mēs pašas nevis citu uzspiestas.

Pārliecība un drošums ne vienmēr ir iedzimts – daļai no mums pie tā ir jāpiestrādā diezgan smagi, jo vieglāk ir nolīst maliņā vai paslēpties stūrī, tomēr to nedrīkst pieļaut. Pašpārliecinātības pār sevi veidošana un nostiprināšana nav viegla, jo kautrība bieži vien ņem virsroku, tomēr to var panākt ar aktīvu iesaistīšanos ārpusklases nodarbībās jau skolas laikā, vēlāk – piedalīšanās dažādās aktivitātēs, kur var ne tikai attīstīt savas zināšanas, bet arī sniegt tās citiem. Nevajadzētu, protams, arī pārspīlēt ar augstprātīgu uzvedību, kad citi redz tikai nekaunību, uzpūtību un iedomību. Viss, ko esi nolēmusi darīt, ir jādara ar augsti paceltu galvu, pašpārliecinātības devu un draudzīgu attieksmi.

Nereti ir sastopami cilvēki, kuri daudz runā, no malas izskatās pārliecināti un uz daudz ko spējīgi, tomēr nedrīkst aizmirst par svarīgu punktu – darbiem ir jāsaskan ar vārdiem. Nedrīkst pieļaut situāciju, kad vārdi ir tikai tukša skaņa, bez satura un jēgas. Ja neesmi pārliecināta par savām spējām, labāk neko nesaki un neapsoli, jo neizpildīti solījumi var novest pie negatīvām sekām – pie tuvāko un kolēģu neuzticības vai pat nievājošas attieksmes. Nepietiek tikai ar domāšanu par to, kā citi novērtē tevi, ko par tevi domā, pareizāk ir sākt ar taisnīgu un godīgu izturēšanos pret apkārtējiem, vērtēt viņu paveikto korekti un nesavtīgi, jo tā veidojas dabiska attieksme arī pret tevi pašu. Protams, vieglāk ir domāt par sevi, par savu labumu, dažreiz aizmirstot par godīgumu pret citiem, tomēr tas neveidos labvēlīgu attieksmi no apkārtējo puses.

Sievietes nereti tiek dēvētas par vājo dzimumu, jo salīdzinājumā ar vīriešiem, tās vairāk domā, analizē, šaubās par paveikto vai arī par nākotni. Noteikti ir jācenšas tikt vaļā no šaubām, kas mūs nomāc, meklējot tam iemeslu – vai tā ir negatīva pagātnē iegūtā pieredze, varbūt tā ir nelabvēlīgu apkārtējo cilvēku ietekme. Jāatceras, ka arī apkārtējie ir katrs ar savām domām un mērķiem, lielākoties vēloties gūt katrs savu labumu, līdz ar to mēs nevaram pilnībā paļauties uz to, ka apkārtējie būs labvēlīgi noskaņoti, tāpēc par savu laimi ir jācīnās pašai. Protams, nedrīkst norobežoties no apkārtējiem, domājot, ka viņi nevēl mums laimi, tomēr nedrīkst paļauties pārlieku uz apkārtējiem, īpaši darba kolēģiem, jo katram no viņiem ir savs mērķis, katrs no viņiem grib būt labākais ne tikai kolēģu, bet arī priekšniecības acīs. Vispatiesāko laimi un godīgāko attieksmi var gaidīt no ģimenes locekļiem, kas vēl tev pašu labāko. Tomēr nereti, lai neapbēdinātu ar ne pārāk glaimojošu patiesību, ģimene un tuvākie mēdz nepasacīt visu atklāti, it kā mūs sargājot no nepatīkamām emocijām.

Brīdī, kad būsiet iemācījusies pieņemt sevi tādu, kāda esat, jūs spēsiet atšķirt glaimus no patiesības, pamatotu kritiku no patiesības slēpšanas. Ja gadiem ilgi nespējat samierināties ar kādu nepilnību savā izskatā, varbūt ir vērts apsvērt iespēju, kā to izlabot, lai beigtu par to nepārtraukti domāt, paceltu savu pašapziņu un sāktu vērtēt sevi augstāk – liekā svara zaudēšana, atsevišķu ķermeņa daļu uzlabošana ar sporta aktivitātēm vai medicīniskām iespējām, frizūras un stila maiņa. Ārējais izskats nenoliedzami ļauj pacelt savu pašvērtējumu ne tikai savās, bet arī apkārtējo acīs, kā arī nereti tas liek spriest par cilvēku, nezinot, uz ko šis cilvēks ir spējīgs. Grūtāk būs ar sava iekšējā izskata sakārtošanu – darbs ar sevi ir ļoti smags un laikietilpīgs, ar kāpumiem un kritumiem, jo tas nav tas pats, kas aiziet uz frizētavu nokrāsot matus. Ārējā izskata maiņa var būt viens no stimuliem, kas palīdzēs ātrāk un vieglāk tikt galā ar iekšējām problēmām un šaubām par sevi.

Viss ir mūsu pašu rokās, lai mēs būtu ne tikai veiksmīgas karjerā un patiktu svešiem cilvēkiem, kas nenoliedzami ir glaimojoši, bet arī mūs mīlētu un novērtētu tuvākie – ģimene un draugi. Lai arī sevis augsta vērtēšana, zināšana, ko vēlies no dzīves ir ļoti svarīga, lai mēs būtu apmierinātas ar sevi un dzīvotu harmonijā, tomēr nedrīkst uz to ieciklēties tik tālu, ka dzīvot sākam tikai tam, lai apkārtējo acīs būtu skaistas, starojošas un pašpārliecinātas, aizmirstot par saviem tuvākajiem un patiesajām dzīves vērtībām. Šajā ceļā uz sevis pilnveidošanu un apmierinātību ar sevi ir jācenšas atrast to zelta vidusceļu, kas ļauj būt apmierinātām ar visu – gan karjeru, gan ģimenes dzīvi, gan arī ar savu iekšējo pasauli.