Linolejs – kā izvēlēties, ieklāt un kopt

Ideālam grīdas segumam jābūt vienlaidu pārklājumā, bez šuvēm, izturīgam un viegli tīrāmam, šādiem nosacījumiem atbilst tikai daži grīdas segumi un viens no tiem ir linolejs. Bet lai linolejs ilgi kalpotu un skaisti izskatītos, tas arī pareizi jāieklāj, kā to paveikt, variet uzzināt, izlasot šo rakstu.

Linoleja ražošanas pirmsākumi meklējami XIX un XX gadsimta mijā. Nereti pirmās asociācijas ar linoleju nav tās glaimojošākās – virtuves grīda ar šķirbām, gaisa burbulīšiem vai atlupušām malām. Šādas atmiņas daudziem saglabājušās no padomju laikiem, kad linoleja dizains un kvalitāte bija visai pieticīgi. Turklāt, ilgstoši kalpojot, tas dažkārt arī ievērojami sarāvās. Mūsdienās, kad uzlabojušās ražošanas tehnoloģijas, linolejs kļuvis ne vien izturīgāks, bet arī vizuāli ļoti daudzveidīgs.

Vārds “linolejs” mums visbiežāk asociējas ar sintētisku materiālu, kurš diezin vai spēs radīt labvēlīgu mikroklimatu mūs mājoklī. Taču pats vārds jau sevī ietver visai dabiskus komponentus linum – “lini” (no latīņu val.) un oleum – “eļļa”. Tātad – ar eļļu piesūcināts audums. Tieši tā arī šis materiāls savulaik tika ražots – lina vai džutas audums tika piesūcināts ar apstrādātu eļļu, un tajā iepresēja sasmalcinātus korķa gabaliņus.

Lai nepārmaksātu un nenokļūtu kļūmīgā situācijā, vispirms jāizvēlas mājoklim piemērotākais linolejs, turklāt jāņem vērā ne tikai seguma krāsa un raksts, bet arī ekspluatācijas un ekoloģiskās īpašības. Tāpat precīzi jānoskaidro, cik materiāla vajadzēs.

Kāds linoleju klāsts ir pieejams?

  • Dabiskais linolejs;

  • Sintētiskais linolejs jeb PVC grīdas segums;

  • Homogēnais jeb vienslāņa;

  • Heterogēnie jeb daudzslāņu;

  • Luksusa vinila grīdas – linoleja flīžu un dēļu imitācija. Izturība atkarīga no tā, cik biezs būs aizsargslānis.

Dabīgais linolejs

Arī mūsdienās var iegādāties linoleju, kas izgatavots ļoti līdzīgi, – džutas audumu piesūcinot ar eļļu un iepresējot tajā sasmalcinātu kokšķiedru, samaltu kaļķakmeni, kas papildināts ar koksnes sveķiem un dabīgām krāsvielām. Tiesa, materiāla cena ir visai augsta – vairāk nekā 14 eiro par kvadrātmetru, tātad izmaksas ir salīdzināmas ar koka parketa cenu.

Dabīgais linolejs ne tikai ir ekoloģisks materiāls, bet arī kalpos ļoti ilgi, ir nodilumizturīgs, grūti degošs, sastāvā esoša lineļļa tam piešķir antibakteriālas īpašības. Tas ir viegli kopjams, jo neiesūc netīrumus, tāpat neuzkrāj statisko elektrību, laika gaitā tas neizbalē, jo dabīgos pigmentus neietekmē ultravioletais starojums.

Bez augstās cenas tam ir arī daži trūkumi. Tikko ieklātam linolejam ir specifiska smarža, kas gan ar laiku izzūd. Materiāls netur paaugstinātu mitrumu – tā ietekmē var sākties dabīgo šķiedru pūšana. Tas nav īpaši elastīgs, tāpēc arī ieklāšana var sagādāt problēmas.

Kopumā – labs grīdas segums guļamistabā un bērnu istabā, taču virtuvē un koridorā no tā labāk atturēties.

Sintētiskais jeb polimēru linolejs

Populārākie linoleji izgatavoti no polivinilhlorīda – sintētiska polimēra. Par pamatu var būt izmantota dabīga vai arī sintētiska šķiedra, un linoleja biezums var sasniegt piecus milimetrus.

Materiāla pamats var būt arī neausts. Tam ir labākas skaņas un siltuma izolācijas īpašības. Intensīva mehāniskā slodze linoleju var sabojāt. Izņēmums ir linolejs, kurā izmantoti uzputota polivinilhlorīda slāņi. Tas iztur ievērojamas slodzes, tāpat var nosegt pat nelielus grīdas nelīdzenumus.

Ja linolejs ir viendabīgs savā struktūrā, to dēvē par homogēnu (vienslāņa) linoleju. Šis materiāls arī dilstot nemaina savu krāsu un struktūru. Tiesa, to parasti ražo vienā krāsā ar tumšāku toņu iestarpinājumu. Piemērots telpās ar lielu noslodzi – derēs virtuvē un koridorā. Cena – no 10 eiro/m2.

Savukārt daudzslāņainais linolejs (heterogēnais) ir pieejams dažādās krāsās un rak­stos. Tā struktūra dizaineriem paver visplašākās iespējas izmantot materiālu apdrukās. Cena – no 7 eiro/m2.

Polivinilhlorīda linolejs ir elastīgs, līdz ar to ir viegli ieklājams. Tā virsma ir ļoti viegli kopjama. Arī cenu diapazons ir pieejams gandrīz jebkuram budžetam. Iegādājoties atzītu ražotāju izstrādājumus, tas būs arī pilnībā nekaitīgs veselībai.

Šim materiālam ir arī trūkumi, lielākais no tiem – diezgan liels izplešanās koeficients. Ja temperatūru starpība ir visai liela, tas var mest viļņus, īpaši, ja ieklāšana nav veikta pietiekami kvalitatīvi.

Linoleju mēdz izgatavot arī no citu veidu polimēriem, taču šie materiāli vairs nav tik populāri, labiekārtojot mājokļus, turklāt ir visai ugunsnedroši.

Nodilumizturība

Izvēloties linoleju, jāņem vērā tā nodilumizturība. To apzīmē ar divciparu skaitli. Pirmais cipars apzīmē pamata lietojuma veidu, otrais izturību slodzes gadījumā.

21.–23. klase paredzēta izmantošanai tikai dzīvojamajās telpās. Materiāls parasti ir 3 mm biezs un visai labi slāpē skaņu. 31.–34. klasi visbiežāk izmanto birojos un tirdzniecības zālēs. Taču tas noderēs arī virtuvē un priekšnamā. 41.–43. klase domāta ražošanas telpām, noliktavām, darbnīcām. Izmantot mājoklī nav nozīmes. Materiāla īpašības mājoklī nav iespējams pilnībā izmantot, un cena ir ļoti augsta.

Aizsargslānis

Svarīgs ir arī linoleja aizsargslāņa biezums, piemēram, 0,15 mm materiāls derēs guļamistabā un mājas kabinetā, 0,2 mm – viesistabā vai bērnu istabā, 0,25 mm – virtuvē un priekšnamā, 0,3 mm – birojā ar intensīvāku noslodzi. Var izvēlēties arī maksimāli biezu aizsargslāni – 0,7 mm, taču tas jau ir klasificējams kā komerciālo linoleju aizsargslāņa biezums. Aizsargslānis padarīs linoleju izturīgāku pret dažādiem triecieniem, bet apakšējais slānis kalpos kā skaņas slāpētājs. Ja mājas linolejs ir bez kvalitatīva aizsargslāņa, tajā ar laiku var parādīties mēbeļu nospiedumi.

Mitrumizturība

Sintētiskais linolejs ir ļoti mitrumizturīgs, toties, ja ūdens regulāri pilēs uz dabiskā linoleja, tas ar laiku sairs. Tāpēc, piemēram, vannasistabai labāk izvēlēties sintētisku linoleju ar lielāku pretslīdi, tā novēršot iespēju paslīdēt, ja grīda vai kājas ir slapjas.

Krāsa

Uz gaiša linoleja virtuvē ar laiku labi varēs redzēt tauku, kafijas, vīna vai citus noturīgus traipus un netīrumus. Ja linoleju paredzēts ieklāt viesistabā vai bērnistabā, galvenokārt jāraugās uz linoleja rakstu – ne visi linoleja veidi vienlīdz labi radīs mājīgu sajūtu un izskatīsies gaumīgi.

Jāņem mērlente

Pirms dodas uz veikalu, rūpīgi jāizmēra telpas platība. Jāņem vērā ne tikai garums un platums, bet visas nišas, durvju ailas, lai varētu ieklāt pēc iespējas lielākus gabalus. Lai gūtu pareizu priekšstatu, vērts uzzīmēt telpas plānu. Protams, ja atsevišķa niša ir ļoti dziļa, nav vērts iegādāties ļoti daudz materiāla, kas paliks neizmantots. Izdevīgāk būs izveidot savienojumu.

Jāpārbauda, vai sienas ir perpendikulāras viena otrai. Parasti materiālu pērk par 100 mm uz katru pusi platāku, nekā nepieciešams, taču, ja sienas ir ļoti šķības, ar šo rezervi var nepietikt. To, vai sienas ir perpendikulāras, viegli noskaidrot, izmērot telpu pa diagonālēm. Tām jābūt vienādām! Arī ja rezultāti ir ļoti tuvi, bet ne identiski (atšķiras par dažiem centimetriem), uztraukumam nav pamata.

Telpas shēmu labāk ņemt līdzi uz tirdzniecības vietu un lūgt pieredzējuša konsultanta palīdzību. Linoleju ražo no 1,5 līdz 4 metru platumā. Ar to parasti pietiek, lai telpu izklātu ar vienu loksni.

Iegādāto materiālu nedrīkst locīt! Tas jāsatin rullī. Līdz izmantošanai tas jāglabā vertikāli, pretējā gadījumā veidosies ieloces. Glabāšanas temperatūrai jābūt līdzīgai kā vēlāk materiāla ekspluatācijas laikā. Garāža, balkons, šķūnis nederēs. Ja vietas glabāšanai nav, labāk materiālu iegādāties pēdējā brīdī.

Jāsagatavo pamatne

Pirms linoleja ieklāšanas pamatne jāsagatavo īpaši rūpīgi. Ja materiālu plānots klāt uz betona, jāaizpilda vissīkākās bedres un plaisas, jānoslīpē izciļņi, pat vismazākie. Virsmai jābūt ideāli gludai. Pat rupjāki grants graudi var būt traucējoši. Tāpēc ieteicams uzklāt smalkgraudainu pašizlīdzinošo kārtu. Savukārt putekļus savāc ar jaudīgu putekļsūcēju. Virsmu gruntē, lai novērstu atkārtotu putekļu veidošanos. Tikai pēc grunts nožūšanas var ķerties pie linoleja ieklāšanas.

Klājot linoleju uz koka grīdas, problēmu ir tikpat daudz – jānostiprina kustīgie dēļi. Iespējams, būs jālabo arī lāgas. Rūpīgi jāaiz­špaktelē visas spraugas, jāpārliecinās, vai naglu galvas pilnībā iegremdētas koksnē. Vislabāk koka grīdu nostiprināt ar finiera loksnēm. Finieri pielīmē un fiksē ar skrūvēm. Arī šajā gadījumā skrūvju vietas un spraugas starp loksnēm špaktelē un slīpē.

Vai var klāt jauno linoleju uz vecā? Teorētiski var, taču slānis var kļūt pārāk biezs un mīksts. Jaunais linolejs pilnībā kopēs vecā virsmu. Ja vecajā ir bedres, tādas būs arī jaunajā. Lai iznākums būtu kvalitatīvs, veco linoleju labāk noņemt.

Atbilstoša temperatūra

Meistari iesaka neklāt linoleju, ja telpā gaisa temperatūra ir zemāka par 15 vai aug­stāka par 30 grādiem pēc Celsija. Pirmajā gadījumā materiāls nebūs pietiekami elastīgs, otrajā – precīzi piegriezts, gaisam atdziestot, var sarauties, un būs redzamas spraugas. Materiālam jāļauj telpā nostāvēties divas trīs diennaktis.

Kad loksne izklāta uz grīdas, liekās malas atloka pret sienām. Atloces platums 80–100 milimetru. Materiālam jāļauj iztaisnoties. Parasti tam pietiek ar divām diennaktīm. Ja telpai divas sienas ir ideāli taisnas un perpendikulāras, ieklāšanu var sākt no šīm sienām, starp tām un linoleju atstājot 10 mm atstarpi.

Viļņiem iztaisnoties var palīdzēt, novietojot uz tiem platus dēļus. Nekādā gadījumā linoleju nedrīkst sildīt ar celtniecības fēnu!

Ieklājot vienā telpā divas loksnes, tās jānovieto tā, lai raksts sakristu. Arī šajā gadījumā jāatstāj 100 mm pārlaide, ko vēlāk piegriež.

Ass nazis un metāla lineāls

Gar sienām linolejs jānogriež tā, lai paliktu 8–10 mm plata kompensācijas sprauga. Stūros vispirms ar asu nazi materiālu pārgriež pa diagonāli, tad piegriež malas. Steiga šajā procesā ir sliktākais sabiedrotais. Pirms griež, pārlaides maksimāli jāiespiež grīdas un sienas savienojuma vietā. Atgrieztā loksne laiku pa laikam jānogriež. Vislabāk to darīt ik pēc 25–30 centimetriem. Griezt ērtāk, ja nazi velk gar metāla lineālu. Savukārt nazim jābūt pēc iespējas asākam.

Pēc nogriešanas linoleju visbiežāk fiksē tikai ar grīdlīstēm pie sienas un metāla sliekšņiem durvju ailās. Taču linoleju var fiksēt arī ar atbilstīgām divpusējām līmlentēm, kuras parasti līmē gar sienām un dažas slejas telpas vidū vēl pirms linoleja ieklāšanas. Kad materiāls iztaisnojies un piegriezts, to nedaudz paceļ un noņem lipīgās kārtas aizsargslāni.

Ir meistari, kuri uzskata, ka vislabāk linoleju pielīmēt, izmantojot atbilstīgu līmi. Linoleju atloka, uzklāj līmi un novieto atpakaļ. Ļoti rūpīgi jāizlīdzina radušās gaisa kabatas. Vislabāk to izdarīt ar smagu rulli.

Divas linoleja loksnes savā starpā vislabāk salodēt ar speciālu iekārtu vai arī salīmēt ar šim mērķim paredzētu līmi. Vispirms pārlaiduma vietā ar asu nazi linoleju piegriež tā, lai vienlaikus tiktu pārgrieztas abas loksnes, veidojot līdzenu šuvi. Uz šuves pielīmē krāsotāju līmlenti un precīzi pārgriež. Ieklāj līmi. Kad tā nožuvusi, līmlenti noplēš.

Kopšana

Linoleju mazgā ar viegli sārmainiem mazgāšanas līdzekļiem. Jaunu segumu neiesaka vaskot, jo tas rūpnīcā jau ir impregnēts. Aptuveni pēc gada jau var vaskot. Vieglāk to darīt mākslīgajam linolejam: nomazgā, aptuveni pusstundu vai stundu pagaida, lai nožūst, un tūdaļ uzklāj vasku, kas izskatās kā bālgana emulsija. Linoleja vasku var nopirkt veikalos, kur tirgo profesionālos tīrīšanas līdzekļus. Var izvēlēties spīdīgu, pusmatētu vai matētu. Vaskojot jāraugās, lai telpas vidū nepaliek neapstrādātas saliņas. Vaskoto linoleju spodrināt ar lupatiņu nav nepieciešams. Ja izmanto profesionāļu pakalpojumus, viņi pēc pāris dienām ar speciālu mašīnu vaskoto grīdu apstrādās (profesionāļi saka – piededzinās), lai pārklājums kļūtu noturīgāks.

Dabīgo linoleju vaskot ir grūtāk – aptuveni diennakti jāgaida, līdz nomazgātā grīda pilnībā nožūst, jo jebkurš ūdens piliens vasku atgrūdīs. Dabīgajam un mākslīgajam linolejam var izmantot vienu un to pašu vasku. Divu nedēļu laikā pēc vaskošanas linoleju mazgā tikai ar tīru ūdeni.

Jebkurš linolejs jāmazgā uzmanīgi, jo stipri sārmaini līdzekļi var to sabojāt – gaišu padarīt dzeltenīgu, tumšais var mainīt krāsu. Spēcīgs tīrīšanas līdzeklis var pat sabojāt virskārtu.

Tik populārās apavu švīkas no linoleja var notīrīt, paberzējot ar sausu sūklīti vai ar dzēšgumiju.

Kā iekārtot terasi?

Labi iekārtota terase ir brīnišķīga vieta, lai ieturētu maltīti vai vienkārši labi atpūstos ģimenes vai draugu lokā. Labākais laiks, kad sākt terases iekārtošanu, ir aprīlis un maijs. Šajā rakstā uzzināsi, kā iekārtot gaumīgu un ērtu terasi.

Āra terases Latvijas iedzīvotāju mājokļos mēdz būt ļoti dažādas – neregulārs plānojums, dažādi izmēri, atvērtas vai slēgtas, tās var atrasties gan uz jumta, gan uz zemes –, tāpēc terases iekārtojumā var brīvi izpausties un pielietot radošus risinājumus.

Sagatavošanās darbi terases izveidei

Ja esi izdomājis, kā pievienot terasi mājoklim, ir jānovērtē, cik lieli sagatavošanās darbi ir jāveic piebūves īstenošanai un vai to iespējams paveikt pašu spēkiem. Kritiski jāizvērtē tādas lietas kā zemes līdzenums un konstrukcijas iespēju pievienot ēkai, tāpat arī – vai terasei būs nepieciešams jumta segums. Ja nav vēlme vai iespējas veidot jumtu, iespējams to aizstāt ar terasē novietotu saules vai lietus sargu. Kad namsaimnieks izlēmis, kāda veida terasi vēlas, ir jāizstrādā projekts un jāaprēķina nepieciešamo materiālu daudzums.

Mājīguma panākumu atslēga

Lai terasē panāktu mājīgu atpūtas noskaņu, iekārtošanā nav noteikti jāiegulda milzīga piepūle. Ja namsaimniekam jau ir izveidota terase, iespējams, pēc ziemas būs nepieciešams atsvaidzināt tās izskatu. Ja grīdas dēļu vai terases margu krāsa ir izbalējusi, vislabāk noderēs terases eļļas un krāsas, ar kurām var atsvaidzināt vai pilnībā pārvērst terases izskatu.

Savukārt, lai papildinātu terases vizuālo izskatu, var izvēlēties dažādus aksesuārus, piemēram, dārza figūras, sveču stendus, akmens puķupodus, ziedus, dekoratīvus āra gaismekļus un dažādus augus. Arī gaismas ķermeņi dārzā pildīs gan apgaismojuma funkciju, gan arī papildinās kopējo izskatu kā dekoratīvais elements. Šogad nevajag baidīties izmantot dažādu krāsu salikumus, tas atdzīvinās jau esošās terases izskatu ar svaigiem vasaras toņiem un terase iegūs pievilcīgu skatu. Ja terase ir ar sienām, tad tās apdari var dekorēt, izmantojot flīzes, oļus, ķieģeļus, arī dekoratīvo apmetumu vai krāsas.

Mēbeles terasei

Ja terasei nav jumts, tad vari iegādāties nojumes, kas lieliski iederēs šādā terasē.

Pērkot mēbeles terasei, vislabāko efektu izdosies izveidot, to iekārtojot vienā stilā. Šai konstrukcijai piestāvēs dārza galds, krēsli, šūpuļkrēsls, turklāt tas viss lieliski papildinās terases interjeru un padarīs to omulīgu un funkcionālu. Koka krēslus, kas varbūt nav tik ērti ilgstošai sēdēšanai, papildini ar mīkstiem, spilveniem līdzīgiem paliktņiem.

Svarīgs elements, kas uz terases palīdzēs radīt juteklisku, sapņainu gaisotni, ir kaltās dārza mēbeles. Vecinātā jebvintageefekta, vijumu un ziedu motīvu dēļ tās sevī iemieso smalku, gandrīz netveramu romantiku, tādēļkaltās mēbeles vienlīdz labi noderēs gan skaistas svinību vietas, gan sava personīgā harmonijas stūrīša izveidei. Turklāt, tās ir pieejamas vairākos veidos, kas dārzu un terašu saimniekiem ļauj izvēlēties tieši savam īpašumam un vajadzībām piemērotāko variantu. Kaltās dārza mēbeles ne vien izskatās vizuāli pievilcīgi, bet ir arī ļoti izturīgas un ergonomiskas. Kaltie krēsli un galdi ir saliekami, neaizņem daudz vietas un, atšķirībā no citu materiālu dārza mēbelēm, ir ilgdzīvotāji. Tiem nekaitē ne lietus, ne sniegs, kas tām dod lielu pievienoto vērtību.

Tā kā mūsu platuma grādos siltas dienas nav tik bieži, cik gribētos, terasē var iekārtot terases sildītājus un sildlampas, kas ļaus pavairot siltos vasaras vakarus.

Tāpat padomā arī par apgaismojuma iegādi, ja vēlies terasē pavadīt vakarus. Ar kaltajām mēbelēm stilistiski saderīgās laternas vari dekorēt gan ar dažāda izmēra svecēm, gan spuldzītēm, gan īstiem vai mākslīgiem augiem un ziediem. Varianti, kā laternas izmantot terases iekārtošanai, ir daudz un dažādi – atliek vien ļaut vaļu savai fantāzijai, lai radītu patiesi pasakainu kopainu. Piemēram, mazās laterniņas ar tajās ieliktām tējas svecītēm varēsi novietot uz galda, savukārt lielās laternas, kurās var salikt garas sveces, labāk izskatīsies uz zemes. Laternas ir skaists un izteiksmīgs dekors, kurā senlaicīgās, klasiskās vērtības apvienotas ar mūsdienām. Tās var izkārtot gan uz galda, gan terases, gan uz pakāpieniem, gan pie ziedu vai ogu krūmiem. Vēl tās var likt uz dažādiem statīviem vai sakarināt uz zemē iespraustiem, pašdarinātiem metāla āķiem.

Terases iekārtošanā nozīmīgs un ļoti iederīgs dizaina elements ir arīdekoratīvi dažādu izmēru puķu podi, kuros var sastādīt gan dabīgos augus, gan tos izrotāt ar mākslīgajiem ziediem. Arī puķu podus, līdzīgi kā laternas, var izkārtot dažādos terases nostūros, uz pakāpieniem, uz podestiem, kā arī kombinēt ar laternām. Tos var ievietot daudzstāvīgos puķu podu turētājos un karināt pie sienām – īpaši skaisti izskatīsies, ja puķu podus izkārtosi vairākos stāvos, augšā liekot nokarenos augus. Mazos podiņus var izkārtot uz galda un eksperimentēt ar ziediem vai augiem, kas tajā iekšā, savukārt ar pavisam lieliem puķu podiem vari nodalīt terases teritoriju, piemēram, izvietojot tos kā kolonnas. Dārzā vai uz terases var iznest arī tos puķu podus, kuri atrodas mājoklī, tādējādi piemājas teritoriju padarot īpaši zaļu un ziedošu. Savukārt tie, kuri dzīvo pilsētā un piemājas terase ir pavisam neliela, romantisku dārza sajūtu var radīt ar lieliem puķu podiem, kuros iekšā sastādīti dažādi, skaistu kompozīciju veidojoši ziedi un augi.

Iekārtojot terasi ņem vērā, lai krāsas būtu harmonijā cita ar citu. Tas pats attiecas arī uz mēbelēm – iegādājies mēbeles, kas izskatās gaumīgi cita ar citu un ar pārējo iekārtojumu.

Idejas terases labiekārtošanai

Vari ierīkot terasi pēc sava skatījuma. Izveidot tur mākslas studiju, vai romantisku stūrīti. Piemēri, kā vēl ierīkot terasi:

  • Papildus dzīvojamās platības ierīkošana;

  • Mini-pludmales ierīkošana;

  • Viesu uzņemšanas vieta;

  • Papildus viesu istabas ierīkošana;

  • Vasaras dārzs terasē.

Noteikti nebaidies eksperimentēt. Šie ir tikai padomi, kurus tu vari ņemt un vari arī neņemt vērā. Pats galvenais ir uzdrošināties un radīt sev apkārt vidi, kas būtu patīkama tieši tev. Izmanto krāsas, kas tev vislabāk patīk un izveido savu neatkārtojamo terasi!

Kā izveidot skaistu alpināriju jeb akmens dārzu

Alpinārijs jeb akmens dārzs ir neliela Alpu daļiņa jūsu dārzā. Citiem vārdiem sakot, tā ir kalnu apvidus imitācija ar alpu augu palīdzību. Alpināriji ir populāri ne tikai to praktiskuma dēļ. Akmens dārzs ir sava veida sintēze starp dzīvo un nedzīvo dabu. Akmens dārza ierīkošana ir īpaša māksla. Šajā rakstā uzzināsiet par akmens dārza galvenajiem iekārtošanas un kopšanas principiem.

Akmens dārza galvenā iezīme ir akmeņi. Atkarībā no to izvēles un lietošanas veida izšķir dabiska (ainaviska) un mākslīga tipa akmens dārzus. Tie var būt veidoti kā terases, krautas atbalsta sienas, šķembu dobes, mozaīkveida stādījumi.

Akmeņi var radīt labvēlīgus apstākļus atsevišķu sugu augšanai, taču bieži vien tie augiem nemaz nav vajadzīgi. Galvenais ir atbilstoša un attiecīgi sagatavota audzēšanas vieta. Ja akmeņi nav funkcionāli nepieciešami, piemēram, celiņu iekārtošanai, reljefa augstuma starpības līdzsvarošanai (ar terasēm, atbalsta mūrīšiem u.c.), bet paredzēti tīri dekoratīviem mērķiem, esiet apdomīgi un atturīgi. Labi apsveriet, pirms ķeraties pie akmeņu krāvumu veidošanas. Arī censties radīt miniatūru kalnu ainavu mazā piemājas dārziņā nebūtu ieteicams. Labāk piemērotā vietā un atbilstošā mērogā veidot apkārtnē atrodamu akmeņu (laukakmeņu, dolomītu) atsegumu fragmentus, kādi raksturīgi Latvijas dabas ainavām. Protams, iespējams izteiksmīgs akmens var būt arī kā skulptūra. Katrā ziņā svarīgi, lai akmeņi būtu pietiekami lieli, lai tie izceltos starp augiem. Mākslīga tipa akmens dārzā var noderēt arī betona plāksnes, ķieģeļi.

Sagatavošanas darbi

Pirms ķerties pie darba, nepieciešams izdomāt, kādus augus tur vēlēsies redzēt dobē. Ja akmensdārzu plānots ierīkot līdzenā vietā, tad nepieciešams augsni atbrīvot no nevajadzīgajiem akmeņiem, saknēm utt.

Sagatavotajā laukumā jānogādā lielus oļus, smiltis, saplīsušās flīzes un citus būvgružus. No tiem var veidot topošā kalniņa reljefu. Pēc tam īstajās vietās saliek vislielākos akmeņus un akmeņu kompozīcijas. Pēc lielāko akmeņu sakārtošanas kalnus pārklāj ar 10 cm biezu auglīgās augsnes kārtu. Tai jābūt trūdvielām bagātīgai, lai augiem tur patiktu. Ja nolemsiet stādīt pavasara puķes, piemēram, ērikas un blakus skujenīšus, tad to vietu, kurā paredzēts augs, kas prasa skābenu augsni, būs jāielabo. Pašam jāizdomā, vai ir vēlēšanās likt plēvi. Kad augi būs jau iestādīti, tikai tad sakārto pārējos akmeņus un iestāda augus.

Akmeņu izvēle

Akmeņi ir svarīgs dobes elements. Tiem jābūt lieliem oļiem. Labāk izvēlēties pelēkos akmeņus, jo tos būs vieglāk uzturēt “kārtībā”, respektīvi, baltie akmeņi var palikt netīri. Akmeņi veic ne tikai dekoratīvās funkcijas, bet arī uzlabo drenāžu, augsnes sārmošanu, akumulē mitrumu saknēm, nodrošina ēnu augu augšējai daļai, pasargā tos no vēja.

Svarīgi akmeņus novietot tā, lai izkārtojums būtu dabisks. Vislabāk izvēlēties viena veida akmeņus jeb iežus. Kaut profesionāļi iesaka labāk neizmantot regulārās formas apaļos vai vienāda izmēra akmeņus, jo tādā gadījumā akmensdārzs izskatīšoties pārāk monotons, bet, ja tieši tāds ir tavs mērķis un tev gribās izmantot vienādus akmeņus – uz priekšu, katram sava gaume un savs dārzs.

Akmeņu skaits alpinārijos var atšķirties. Dažiem patīk, ja akmeņi dominē, citi labprātāk no tiem izveido tikai fonu, akcentējot augus. Liela nozīme ir esošo akmeņu un augu kvalitātei. Ja tie ir ļoti interesanti, žēl būtu neizrādīt to skaistumu. Ja kalniņš ir lielāks par 8-10 kvadrātmetriem, tad akmeņus labāk izkārtot nevis gareniski, bet gan grupās, dažas zonas noformējot ar atsevišķiem oļiem. Tas ļaus kontrolēt kalniņa augstumu, lai tas nepārsniegtu 1-1,2 metrus, jo lielāks pakalniņš mazā platībā izskatīsies neorganiski.

Parasti tiek atlasīti trīs, pieci vai septiņi lielākie akmeņi ar interesantāko formu un faktūru, no tiem viens kalpos kā virsotne – topošās kompozīcijas pamats. Akmeņiem jābalstās pret kompozīcijas drenējošo pamatni (šķembas, flīzes), lai nākotnē tie nenosēstos. Mazākos akmeņus sakārto vēlāk.

Ja akmeņdārzā nozīmīgāki ir augi, tad kompozīcijai ieteicams izvēlieties kaļķakmeni, jo tas ir porains, tādēļ saknes tajā varēs iekļūt daudz vieglāk. No otras puses, augsnes reakcija būs sārmaina, lai gan dažiem augiem nepieciešama skāba augsne.

Kad izmanto plēvi

Zem mulčas kārtas var ieklāt speciālu plēvi – ģeotekstilu, kas samazinās augsnes sajaukšanos ar mulču un kavēs nezāļu augšanu. Jo īpaši šāda plēve nepieciešama jaunos stādījumos, kur starp augiem ir lielas, brīvas platības. Ja pareizi iestāda augus, tie nosedz augsni un nezāli zem tiem nevar redzēt. Plēves malas var ar metāla skaviņām pienaglot pie zemes. Tad izgriež caurumus tajās vietās, kur paredzēts stādīt augus, konkrēto vietu sagatavo auga prasībām un stāda augu zemē, uz pārējās plēves izvietojot akmeņus.

Kādus augus izvēlēties

Lielākā daļa akmeņdārza augu labi jūtas caurlaidīgā, trūdvielām ne pārāk bagātā augsnē. Tai jābūt brīvai no daudzgadīgajām nezālēm. Galvenās atšķirības izpaužas to prasībās pēc apgaismojuma un augsnes mitruma.

Lai cik nozīmīgi akmensdārzā ir akmeņi, visbiežāk tas tomēr tiek veidots no ziediem. Piemērotie augi parastajā puķu dobē droši vien neizskatītos pārāk krāšņi, nobālētu citu ziedu priekšā, taču atbilstoši pasniegti, tie atklāj savu dabisko šarmu. Un otrādi – profesionāļi uzskata, ka akmens dārzam nav piemērotas rozes, dālijas un līdzīgi augi.

Akmeņdārzā lielākoties stāda augus, kam raksturīgs zems, bieži vien pat klājenisks augums. Tāds tas veidojies dabā, pielāgojoties kādiem nelabvēlīgiem augšanas apstākļiem. Līdz ar īpašo auguma formu šiem augiem raksturīgi spilgti ziedi, interesanta lapu krāsa vai arī vairākas šādas īpašības kopā.

Pirms stādīšanas augus sašķiro grupās, tāpat kā akmeņus. Izšķir dekoratīvos krūmājus un miniatūrus kokus.

Pundurīgā sortimenta dažādošanai nereti izmanto vidēja auguma ziemcietes. To ir ne mazums, taču vislabāk izmantot veģetatīvi mazkustīgas cerveida vai pudurveida sugas (šķirnes), izvietojot augus pa vienam, vairākiem vai nelielās grupās kā akcentus starp mazāko augu paklājiem.

Tāpat kā akcentu var izmantot mūžzaļos augus, visbiežāk skujeņus. Ja tos rūpīgi pieskaņot savā starpā, tad tie nezaudēs pievilcību visa gada garumā. Tie var sniegties pār kalniņa virsotni, nodrošinot nepieciešamās vertikālās un horizontālās līnijas kompozīcijā. Nelielus, bet tomēr interesantus augus iestāda tuvplānā. Tādējādi tiek nodrošināts neitrāls fons diezgan lielā platībā.

Dominējošajiem augiem nevajadzētu būt daudz. Nepieciešams, lai tie būtu pieskaņoti lielākajiem akmeņiem vai to grupām. Jāņem vērā viss: auga ziedēšanas laiks un ilgums, ziedu krāsas, to izskats uz konkrētu akmeņu fona.

Vienu augu veidu nedrīkst stādīt dažādās akmensdārza vietās. Ziedi jāstāda visai lielās grupās. Nav ieteicams tiekties pēc pārāk lielas augu daudzveidības. Saules pusē jāstāda izturīgi augi, kas pacieš arī karstumu.

Kā kopt akmensdārzu

Ja viss ir pareizi sastādīts, tad viss ir elementāri – kad noziedējis, tad jānogriež vecās lapas. Vasarā karstā laikā ir jāaplaista, ja nav laistīšanas sistēmas. Jāseko līdzi laikapstākļiem, lai nepārlaistītu dārzu.

Noteikti jāatceras, ka augi ir arī jāpamēslo – pabarot ar minerālmēsliem, atbilstoši katram augam.

Akmensdārza augu galvenās prasības:

  • trūdvielām ne pārāk bagāta un ne pārāk smaga, taču pietiekami auglīga minerālaugsne, sastrādāta 30-40 cm dziļumā;

  • pietiekams augsnes mitrums (vidēji mitra līdz mēreni sausa) visā veģetācijas periodā;

  • laba augsnes drenāža;

  • vēlamais apgaismojums – saule, pusēna;

  • no daudzgadīgo nezāļu saknēm iztīrīta augsne. Nezāles cītīgi jāravē arī pēc augu iestādīšanas. Jāatceras, ka zemā auguma dēļ šie augi nespēj pretoties spēcīgāku augu konkurencei. Ideāli būtu pārlūkot akmensdārzu vismaz reizi nedēļā.

Apbrīnojamais kadiķis

Otra tik daudzveidīga skujeņa vienkārši nav. “Ārstē, palīdz, dzīvību izglābj!” – tā reiz par kadiķi izteicies kāds viduslaiku dziednieks. Viņš zināja, ko saka, jo kadiķi patiešām var uzskatīt par apbrīnas vērtu koku, ko daba apveltījusi ar unikālām spējām, turklāt ne tikai dziednieciskām. Zinātāji augu ar panākumiem izmanto arī pārtikas rūpniecībā. Piemēram, tieši no kadiķa iegūst pasaulē pazīstamo un populāro alkoholisko dzērienu džinu, bet, ja, skābējot kāpostus, tiem pievieno dažas kadiķa ogas, to garša būs pa prātam pat visizsmalcinātākajiem gardēžiem. Vairāk par kadiķi un tā izmantošanu uzzināsiet šajā rakstā.

Ka­di­ķis, pa­eg­lis, ēcis – kā nu ku­rā vie­tā saukts, cip­re­šu dzim­tas vien­mā­ju vai div­mā­ju mūž­za­ļais kok­augs ar dur­stī­ga­jām sku­jām un ļo­ti pla­ši iz­man­to­ja­mām dzied­nie­cis­kām ogām – la­bi zi­nāms jau no se­niem lai­kiem, jo ir uni­ver­sāls pa­līgs dau­dzās dzī­ves si­tu­āci­jās, izņemot, kad ir nepieciešami atrie krediti ar paradsaistibam, kurus neviens īsti negrib dot, bet pieprasījums pēc tiem nemazinās.

Zinātnieki lēš, ka kadiķis uz Zemes parādījies aptuveni pirms 50 miljoniem gadu, vēl juras perioda laikā. Kad tieši tā dziednieciskās un visas citas īpašības sāka izmantot cilvēks, ne precīzi, ne arī aptuveni pateikt nav iespējams. Taču skaidri zināms, ka kopš aizvēsturiskiem laikiem kadiķim ir visu nelaimē nonākušo cilvēku drauga un aizstāvja reputācija.

Tiek uzskatīts, ka kadiķa amuleti pasargā no daudzām lipīgām slimībām. Senajā Grieķijā un Krievijā to izmantoja kā iedarbīgu līdzekli, kas pasargā no čūskām. Ziemeļamerikas indiāņi savukārt to lietoja ādas, locītavu un kaulu saslimšanu, kā arī brūču ārstēšanai, liekot slimniekus kadiķu jaunaudzēs, kurās gaiss piesātināts dziedinošām vielām.

Mūsu senči kadiķi uzskatīja par mūžīgās dzīvības simbolu. Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka tas var sasniegt pat 600 gadu vecumu. Aug lēnām, ir sīksts, pelēkzaļš krūmiņš, bet kas par izturību.

Den­dro­lo­ģis­kā bio­grā­fi­ja

Kup­la­jā ada­tai­ņu ģin­tī ir ap­tu­ve­ni 60 su­gas. Ka­di­ķi iz­pla­tī­ti gal­ve­no­kārt zie­me­ļu pus­lo­dē, Ar­kti­kas dien­vid­da­ļā, tie aug vi­sā mē­re­na­jā jos­lā, arī tro­pu jos­las kal­nos, Aus­tru­māf­ri­kā, Vi­dus­ame­ri­kā, Rie­tum­in­di­jā.

Ka­di­ķim pie­mīt vis­lie­lā­kā for­mu da­žā­dī­ba. Tas var būt ko­lonn­vei­da kā koks, kam stum­bra le­jas­da­ļa brī­va no za­riem. Arī krūm­vei­da for­mas var būt da­žā­das: zem­as, pla­ka­nas, ligzd­vei­da, pi­ra­mi­dā­las, apaļ­as, ar no­ka­re­niem za­riem vai bie­zu un blī­vu za­ro­ju­mu. Gais­mu mī­lo­šos ka­di­ķus ne­re­ti dē­vē par sau­les pie­lū­dzē­jiem.

Za­ļa­jā ap­tie­ci­ņā

Viss ka­di­ķis: sku­jas, mi­za, sve­ķi, sak­nes, za­ri un ogas ir pla­ša pie­lie­to­ju­ma dzie­di­no­ši lī­dzek­ļi. Ka­di­ķa dro­gas ie­vāc da­žā­dos ga­da­lai­kos: sak­nes – ru­de­nī, mi­zu un jaun­ās za­ru at­va­ses – pa­va­sa­rī, sve­ķus – va­sa­rā, bet ogas – ok­tob­rī, no­vem­brī, kad tās no­ga­ta­vo­ju­šās un ie­gu­vu­šas tum­ši zil­gan­za­ļu no­krā­su. Tau­tas dzied­nie­cī­bā ka­diķ­ogas iz­man­to nie­ru dar­bī­bas sti­mu­lē­ša­nai, sirds rei­ma­tis­ma dzie­di­nā­ša­nai, asins­va­du pa­pla­ši­nā­ša­nai, lo­cī­ta­vu rei­ma­tis­ma ār­stē­ša­nai, kai­tī­go vie­lu nei­tra­li­zē­ša­nai ak­nās, ēst­gri­bas uz­la­bo­ša­nai. Ogu spēks ir to pār­stei­dzo­ša­jā fi­ton­cī­du ba­gā­tī­bā. Ka­di­ķa ārst­nie­cis­kais aro­māts dzen svied­rus, pa­līdz uz­veikt sa­auk­stē­ša­nās sli­mī­bas, spē­ci­na un uz­mun­dri­na or­ga­nis­mu, at­tī­ra el­po­ša­nas ce­ļus, bet ogu koš­ļā­ša­na ma­zi­na zob­ak­mens ap­li­ku­ma vei­do­ša­nos.

Ka­di­ķu kū­re ir la­ba pret­gri­pas pro­fi­lak­se: za­ru kvē­pi­nā­ša­na tel­pās iz­nī­dē vi­sus vī­ru­sus un bak­tē­ri­jas, dez­in­fi­cē un at­svai­dzi­na gai­su.

Ka­diķ­ogu tē­ja ma­zi­na kle­pu. Uz glā­zi ver­do­ša ūdens ņem vie­nu ēdam­ka­ro­ti ar kau­dzi žā­vē­tu ka­diķ­ogu. Ļauj 25 mi­nū­tes ie­vil­kties, trīs rei­zes die­nā stun­du pirms ēša­nas dzer pa glā­zei sil­ta dzē­rie­na, ko vie­nā pie­gā­jie­nā var sa­ga­ta­vot vi­sai die­nai. Jā­lie­to vis­maz pie­cas die­nas.

At­krē­po­ša­nas vei­ci­nā­ša­nai, bron­hī­ta ār­stē­ša­nai uz glā­zi ūdens ņem vie­nu ēdam­ka­ro­ti ar kau­dzi sau­su ka­diķ­ogu. Vā­ra 20 mi­nū­tes. Dzer at­dze­sē­tu trīs rei­zes die­nā pa glā­zei vie­nu stun­du pirms ēša­nas. Kat­rai rei­zei jā­ga­ta­vo jaun­a tē­ja. Tē­ja jā­dzer vis­maz sep­ti­ņas die­nas.

Bron­hu, bal­se­nes, de­gu­na do­bu­ma ie­kai­su­ma dzie­di­nā­ša­nai lie­to ka­di­ķu sku­ju uz­lē­ju­mu. Uz lit­ru ūdens ņem 5 ēdam­ka­ro­tes sku­ju, ap­lej ar ver­do­šu ūde­ni un 20 mi­nū­tes el­po tvai­kus. Pro­ce­dū­ras dzied­nie­cis­kās īpa­šī­bas vis­la­bāk ie­dar­bo­jas va­ka­rā.

Ve­se­lī­bas un paš­sa­jū­tas uz­la­bo­ša­nai vi­ta­mī­nu vie­tā ik die­nu ie­tei­cams ap­ēst vai ti­kai pa­koš­ļāt 3-5 sal­di rūg­tās ka­diķ­ogas: būs svai­ga el­pa, ogās eso­šās ēte­ris­kās eļ­ļas, no­kļu­vu­šas asi­nīs, at­ve­se­ļos or­ga­nis­mu.

Kadiķa ziede

Ka­di­ķa ārst­nie­cis­ko zie­di ga­ta­vo no jaun­ajiem za­ri­ņiem. Tos sa­maļ ga­ļas ma­šī­nā (ja ne­pie­cie­šams, za­ru jaun­ās ga­lot­nī­tes sa­maļ di­vas rei­zes). Sa­mal­tās sku­jas sa­jauc ar vir­šu me­du un smilts­ērk­šķu eļ­ļu. Zie­de la­bi uz­gla­bā­jas. To var lie­tot plau­šu kar­so­ņa, pa­ma­tī­ga kle­pus ār­stē­ša­nai. Uz­ziež uz mu­gu­ras un krū­tīm, uz ie­smē­rē­ta­jām vie­tām uz­liek svai­gu kā­pos­tu la­pas un ar mar­les sai­ti vai ko ci­tu pie­tin pie augu­ma, lai pa kūs­to­šo me­du tās ne­no­slīd. Sa­se­dzas ar sil­tu vil­lai­ni. Tā­pat ar zie­di ie­ma­sē arī pē­das, pie­tin kā­pos­tu la­pas un kā­jās uz­auj vil­nas ze­ķes.

Ka­diķ­ogu tin­ktū­ra.

Stik­la trau­ku, ko var no­slēgt ar vā­ku, pie­pil­da ar ka­di­ķa ogām, tām pār­lej pār­i spir­tu tā, lai ogas bū­tu ap­klā­tas, trau­ku no­slēdz un ļauj pa­stā­vēt vis­maz 10 die­nas. Ogas no­kāš, šķid­ru­mu pil­da tum­šos stik­la trau­kos Ār­īgi tin­ktū­ru var lie­tot uz vie­tām, ku­ras no­mo­ka po­dag­ras, rei­ma­tis­ma vai iši­asa sā­pes.

Kadiķogu sīrups

Sīrupa pagatavošanai ogas saspaida, atstājot sēklas veselas. 1 kg saspiestu ogu liek katlā ar 3 l silta ūdens, maisa 15 minūtes, tad ogas izņem un tam nospiež sulu. Liekot tajā otro un trešo ogu porciju, iegūst sulu, kas satur 20% cukura. Tvaicējot to karsta ūdens peldē, iegūst sulu ar 60% cukura saturu. Kadiķu cukurs ir pusotru reizi saldāks par cukurbiešu cukuru.

Pirts dzied­nie­cī­bā

Ka­di­ķis uz pirts lā­vas ga­tavs pa­lī­dzēt jeb­ku­rā ga­da­lai­kā. Tā ener­ģi­jai pie­mīt ļo­ti spē­cīgs ener­ģē­tis­kais po­ten­ci­āls, kas at­tī­ra gan cil­vē­ka ener­ģē­tis­ko lau­ku, gan tel­pu ap to. Kar­stā ūde­nī ie­priekš no­plau­cēts ka­di­ķis no­mie­ri­na un re­lak­sē, pa­līdz rei­ma­tis­ma, mus­ku­ļu sa­stie­pu­mu, os­te­ohon­dro­zes, ra­di­ku­lī­ta sa­asi­nā­ju­mos, ār­stē ādas un sie­vie­šu sli­mī­bas, pro­sta­tas ie­kai­su­mus, plau­šu pa­ta­lo­ģi­jas un di­atē­zes. Pa­rei­zi sa­ga­ta­vo­ta ka­di­ķa pirts slo­ta pēr­ša­nās bei­gās var sniegt pa­tie­su bau­du. Stip­rā­kie vī­ri un sie­vas rei­zēm spēj pēr­ties ar tī­ru ka­di­ķu slo­tu, ta­ču at­se­viš­ķus ka­di­ķa za­ri­ņus var ie­siet jeb­ku­rā pirts­slo­tā. Ja nav pirts, da­ra tā: sa­smal­ci­nā­tus ka­di­ķa za­rus ap­lej ar kar­stu ūde­ni un šā­dā van­ni­ņā kar­sē pē­das – la­bums tāds pats kā no si­nep­ju vai pi­pa­ru plāk­ste­riem. Ka­di­ķa za­ru ārst­nie­cis­ko zie­di ie­tei­cams iz­man­tot ādas at­ve­se­ļo­ša­nai: pēc at­kār­to­tas kar­sē­ša­nās uz lā­vas ie­ziež ādu, ne­daudz pa­gai­da, ka­mēr ne­pie­cie­ša­mais zie­des dau­dzums ie­sū­cas, tad lie­ko ar sil­tu ūde­ni no­ska­lo.

Ka­di­ķa sku­ju no­vā­rī­jums

Ka­di­ķa sku­ju no­vā­rī­jums der, ja ir pie­tū­ku­šas pē­das. Sku­jas ap­lej ar kar­stu ūde­ni, ļauj ie­vil­kties, tad pie­vie­no kā­ju van­nai – pa­līdz uz­la­bot asins­ri­ti kā­jās un no­ņem pie­tū­ku­mu.

Vir­tu­vē

Ka­diķ­ogas nav ti­kai me­dī­ju­ma ga­ļas pie­de­va. Tās kā garš­vie­lu var iz­man­tot jeb­ku­ras ga­ļas (arī put­nu) sa­ga­ta­vo­ša­nā un ma­ri­nā­dēs. Aro­mā­tis­kās ogas var likt pie bul­jo­na, ziv­ju zu­pas, pie dār­ze­ņu sau­tē­ju­ma, pie skā­bē­tiem kā­pos­tiem, sar­ka­na­jiem kā­pos­tiem, pie­vie­not ce­pe­šiem, gu­la­šam, bie­tēm.

Kadiķa kvass

Ja gri­bas dzē­rie­nu ar ka­di­ķa aro­mā­tu, ir jā­ga­ta­vo kvass. 10 lit­ros ūdens ie­ber 300 g ka­diķ­ogu un 30 g api­ņu, sa­vā­ra un at­dze­sē līdz 30 grā­du tem­pe­ra­tū­rai. Tad sa­jauc 200 g me­dus, 100 g kva­sa rau­ga, pie­liek šķid­ru­mam un at­stāj is­ta­bas tem­pe­ra­tū­rā dien­nak­ti, lai no­rūgst. Kva­su sa­pil­da pu­de­lēs un uz­gla­bā vē­sā vie­tā. Dzēr­ve­ņu, cu­ku­ra un ka­diķ­ogu mēr­ce, ko vis­la­bāk pa­ga­ta­vot blen­de­rī, lie­lis­ki gar­šo pie kar­tu­pe­ļu pan­kū­kām vai pan­kū­kām ar ga­ļas pil­dī­ju­mu.

Saim­nie­cī­bā

Ru­de­nī pirms jaun­ās ra­žas no­vie­to­ša­nas gla­bā­ša­nai ar kon­cen­trē­tiem ka­di­ķu dū­miem dez­in­fi­cē pa­gra­bus un saim­nie­cī­bas ēkas, mu­cas un ci­tus trau­kus. Pa­gra­bos, zem la­bī­bas ap­cir­kņiem ie­klāj asos ka­di­ķa za­rus – tas ir vis­la­bā­kais veids pret grau­zē­jiem.

Bū­vē­jot mā­jas vai saim­nie­cī­bas ēkas, to pa­ma­tos se­nat­nē li­ka ka­di­ķu za­rus, jo svē­ti ti­cē­ja – ka­di­ķis ir vis­la­bā­kais sargs pret vel­niem, ra­ga­nām un vis­iem ci­tiem moš­ķiem.

Jā­at­ce­ras!

Ka­di­ķis var iz­rai­sīt aler­ģi­ju, tā­dēļ cil­vē­kiem, kam ir ju­tī­ga āda un tiek­sme uz da­žā­diem kai­ri­nā­ju­miem, tas jā­lie­to uz­ma­nī­gi. Ne pre­pa­rā­tus, ne pa­šu ka­di­ķi no­teik­ti ne­va­jag lie­tot grūt­nie­cēm, jo tas var vei­ci­nāt grūt­nie­cī­bas pār­trauk­ša­nu. Arī tiem, kas sli­mo ar nie­ru ie­kai­su­mu, ir jā­at­tu­ras no jeb­ku­ras drau­dzī­bas ar ka­di­ķi.

 

Ieteikumi, kā samazināt apkures izmaksas

Gada aukstajos mēnešos maksājums par apkuri veido būtisku daļu no ģimenes budžeta, tāpēc ir svarīgi izprast veidus, kā mēs katrs varam samazināt siltumenerģijas patēriņu, mainot savus paradumus. Par to šajā rakstā.

Ēku energoefektivitātes paaugstināšana ir obligāta visām Eiropas Savienības valstīm. Galvenais mērķis – energopatēriņa un CO2 izmešu samazināšana. Apkures energopatēriņa samazināšana ir ieinteresēts arī ēkas īpašnieks, kurš vēlas samazināt rēķinus par apkuri. Lūk, daži padomi, kā to izdarīt.

Izmanto programmējamu termostatu.

Ir svarīgi, lai ēkā būtu ierīkots termostats, ko vari regulēt pēc saviem ieskatiem, kad dodies prom no mājām un tajās atgriezies. Ja paļaujies tikai uz cilvēka faktoru termostata regulēšanā, bieži vien var nākties saskarties ar situācijām, kad, pašiem neapzinoties, mēs tērējam vairāk enerģijas, nekā nepieciešams. Automatizēta sistēma pielāgos termostata rādījumus jebkurā laikā, un tev par to nebūs jāsatraucas.

Apsildi atsevišķas zonas.

Ja tu dzīvo lielā dzīvoklī vai vairāku stāvu mājā, apdomā iespēju apsildīt dažādas mājokļa zonas, kurās cilvēki uzturas visbiežāk. Tas ilgtermiņā palīdzēs samazināt izmaksas par apkuri, taču, protams, cietīs kopējais komforta līmenis.

Samazini siltuma līmeni nakts laikā.

Tā kā vakaros un naktīs arī aiz loga gaisa temperatūra ievērojami krītas, ir pašsaprotami, ka telpās siltumu cenšamies uzturēt nemainīgu, kā rezultātā tiek patērēts lielāks kurināmā apjoms. Taču, kad ģimene dodas pie miera, prātīgi ir samazināt siltuma līmeni mājoklī. Apsegties ar vairākām segām būs lētāk nekā turpināt apsildīt mājokli nemainīgā temperatūrā.

Apsver domu par telpu atsevišķu apkuri.

Tā vietā, lai ar centrālo apkures sistēmu apsildītu visu mājokli, atsevišķās telpās vari izmantot atsevišķas krāsnis vai sildītājus. Ievēro drošības noteikumus, izmantojot sildītājus!

Nosiltini logus un durvis.

Ziemas laikā viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir siltuma saglabāšana mājokļa iekšienē. Tādēļ ir vērts ieguldīt līdzekļus un pūles, lai nosiltinātu gan logus, gan durvis, kas ir zonas, caur kurām siltums visbiežāk aizplūst prom.

Pārbaudi esošo mājokļa apkures sistēmu.

To, cik efektīvi mājoklis tiek apsildīts, ietekmē apkures sistēmas darbība. Ne tikai efektivitātes, bet arī drošības dēļ regulāri būtu nepieciešams uzaicināt speciālistu, kas pārbaudītu, vai ar sistēmu viss ir kārtībā. Piemēram, viena no izplatītākajām problēmām mūsdienās ir netīrīti skursteņi, kas apdraud mājokļa iedzīvotāju drošību, jo var izcelties ugunsgrēks.

Pārbaudi izolāciju bēniņos.

Liels siltuma daudzums aizplūst tieši caur griestiem, tādēļ noteikti vajadzētu pārliecināties, kādā stāvoklī ir jumta un bēniņu siltumizolācija. Nepieciešamības gadījumā to ieteicams uzlabot, lai nākotnē izvairītos no siltuma aizplūšanas.

Izmanto saules gaismu.

Vai arī tavā mājoklī ziemas laikā aizkari un žalūzijas bieži vien tiek turētas ciet? Lai arī atsevišķos gadījumos tas var pasargāt no siltuma aizplūšanas caur logu starpām un citām nenosiltinātām zonām, ja ārā spīd saule, šo aspektu vajadzētu izmantot savā labā, jo tādā veidā mājoklis tiks apsildīts dabiskā veidā.

Ieregulē zemāko iespējamo karstā ūdens temperatūru

Karstā ūdens sagatavošana prasa būtisku siltuma enerģijas daudzumu, tāpēc ieregulē pēc iespējas zemāku tā temperatūru, taču ne zemāku par 45 °C. Ja temperatūra ir zemāka, slēgtās ūdens tilpnēs var veidoties baktērijas.

Ja karstais ūdens tiek uzsildīts boilerā, izmanto automātikas sniegtās iespējas un uzstādi ūdens temperatūru atbilstoši diennakts laikam. Nav nepieciešams uzturēt 60°C nakts laikā. Pēc iespējas, nosaki recirkulācijas periodus, izmantojot digitālos taimerus. Ievērojot šos norādījumus, karstā ūdens sagatavošanai nepieciešamo enerģijas patēriņu varat samazināt līdz 50%.

Vienmēr atstāj aukstā ūdens maisītājus (krānus) aukstā pozīcijā

Bieži vien ūdens maisītājs tiek atvērts uz brīdi – lai noskalotu rokas, traukā ielietu ūdeni vai saslapinātu lupatu. Ja maisītājs ir karstā ūdens pozīcijā, ieslēgsies katls un tiks iztērēts karstais ūdens no tvertnes, palielinot siltuma enerģijas patēriņu.

Izlietnes un dušas maisītājus izvēlies ar mazu vai optimālu caurplūdi

Mazgājoties dušā un atverot maisītāju līdz maksimumam, daļa ūdens aiztek, to neizmantojot dēļ nelietderīgi patērētā karstā ūdens apkures iekārtas uzsildīšanai.

Uzlabo apkures sistēmu.

Ja esošā sistēma kalpo jau vairāk nekā 10 gadus, ļoti iespējams, ka tā ir novecojusi un rada nevajadzīgus tēriņus, kā arī nespēj tik efektīvi apsildīt telpas. Mūsdienās ir pieejami daudzveidīgi un moderni apkures katli. Tu vari to pielāgot, vadoties pēc kurināmā veida, piemēram, izvēloties gāzes, granulu, malkas apkures katlu vai siltumsūkni, kā arī atrast to modeli, kas palīdzēs visvairāk ietaupīt un ļaus uzturēt mājokli siltu bez biežas cilvēka līdzdalības.

Var sildīties ar elektrību

Valda uzskats, ka elektriskie sildītāji ir liels elektroenerģijas patērētājs. Ja mājoklī apsilde tiek nodrošināta tikai ar elektrību, tad patiešām procentuāli lielāko elektroenerģijas patēriņu veido tieši apsilde. Bet jāņem vērā, ka ir dažādi elektriskās apsildes veidi, un to energoefektivitāte atšķiras.

Elektriskās sildierīces, kas ir vienkārši kontaktligzdā iespraužamas ierīces, ir visneefektīvākās. Turklāt nav svarīgi, vai tas ir eļļas radiators vai sildītājs ar ventilatoru. Visi standarta kontaktligzdā iespraužamie elektriskie sildītāji ir vienlīdz efektīvi – lai saražotu vienu kilovatstundu siltumenerģijas, tie patērē vienu kilovatstundu elektroenerģijas. Bet jāņem vērā, ka katram no tiem atšķiras siltuma izplatīšanas veids un tātad arī pielietojums.

Savukārt elektriski apsildāmā grīda ir nedaudz energoefektīvāka, jo grīda nav jāsasilda līdz tik augstai temperatūrai kā, piemēram, pie sienas piestiprinātie elektriskie radiatori. Savukārt siltumsūknis ir visefektīvākais no visiem elektriskās apsildes veidiem. Tas nozīmē, ka siltumsūknis patērē vismazāk elektroenerģijas, lai saražotu vienādu siltuma daudzumu.

Kas ir influenceri?

Mārketingā un produktu virzīšanā tirgū aizvien lielāku lomu sāk spēlēt sociālo tīklu profesionāls pielietojums. Pirms pieciem gadiem tādas profesijas kā influenceri nemaz nebija. Tagad aizvien biežāk uzņēmumi mērķtiecīgi atvēl finanšu līdzekļus darbam ar influenceriem. Pagaidām vēl Latvijā pat pašu populārāko influenceru ietekme ir niecīga, un pie mums uzņēmumi vēl mācās veidot sadarbību ar influenceriem. Kas ir influenceri un kāda ir viņu loma komunikācijā ar klientiem? Par to šajā rakstā.

Kas ir influenceri

Influenceri jeb latviskāk sakot – iedvesmotāji vai ietekmētāji. Jēdzienam “influenceris” pašlaik ļoti skaidru robežu nav. “Influence” tulkojumā no angļu valodas nozīmē “ietekme”, tātad “influenceri” ir tā kā ietekmīgi cilvēki vai ietekmētāji.

Influenceri – tās irsociālo tīklu slavenības ar ievērojamu sekotāju skaitu. Kāds izrāda savus tērpus, kāds cep kūkas, cits dod padomus bērnu audzināšanā.

Par viedokļu līderi var kļūt jebkurš, galvenais noteikums – atrast savu nozari un piesaistīt auditoriju. Viena no pateicīgākajām platformām ir Instagram (arī YouTube, ja tuvs ir video formāts) kurā ātri iespējams savākt lielu sekotāju skaitu. Nākamais solis – veidot saturu, kas būtu oriģināls, interesants un auditorijai saistošs.

Ņemot vērā globālās auditorijas apmērus, tos var iedalīt 3 kategorijās: Mikro (5 – 100 tūkstoši sekotāju), Mid jeb vidēji ( 100 tūkstoši – 1 miljons sekotāju) un Makro influenceri ( vairāk kā 1 miljons sekotāju).

Uzņēmumiem tas ir ļoti pievilcīgs reklāmas kanāls, jo ļauj sasniegt izmeklētu auditoriju – piemēram, autiņbiksīšu reklamēšanai var piesaistīt influenceri – jauno māmiņu, kura raksta par bērnu audzināšanu un kuras sekotāji, visticamāk, paši ir vecāki. Turklāt tas ir arī salīdzinoši lēti.

Ietekmētāji, autoritātes un akseleratori

Vismaz teorētiski – influenceri ir reklāmas “zelta āderes”. Tie ir īsti, patiesi cilvēki ar personības šarmu, kas ap sevi pulcē sekotājus un atdarinātājus. Sadarbojoties ar uzņēmumiem, influenceri var produktu nolikt tūkstošiem cilvēku acu priekšā. Turklāt sekotāji parasti pieder līdzīgām interešu grupām, līdz ar to jaunu skropstu tušu var parādīt kuplam kosmētikas fanātu pulkam, kas seko atraktīvai grima māksliniecei. Tikko pārdošanā nonākušu saldējumu – ēdiena un recepšu konta sekotājiem.

Šiem cilvēkiem piemīt autoritāte un uzticamība, kā arī viņu balss ir pietiekami spēcīga, lai ieinteresētu izmēģināt noteiktu produktu vai pakalpojumu. Influenceru viedokļiem seko un uzticas. Dažreiz pat tik ļoti, ka tie noved pie vietējā mēroga masu psihozes. Tieši par šādu reakciju sapņo uzņēmumi, kad tirgū palaiž kādu jaunu produktu. Un šobrīd to var piedāvāt tieši influenceri – nevis reklāmas digitālajā televīzijā, ko skatītāji steigšus pārtin, vai glancētajos žurnālos, kuru tirāžas turpina samazināties. Tāpēc nav brīnums, ka par šķietami nelielo vienību – vienu fotogrāfiju un pāris teksta rindiņām – uzņēmumi gatavi maksāt simtos eiro mērāmas summas. Galu galā tā nav tikai fotogrāfija, bet arī auditorijas savākšana, nepārtraukta komunikācija un reputācijas būvēšana vairāku gadu garumā, pirms tas sāk nest augļus.

Influenceru cenrādis

Apmaksātie ieraksti veido tikai nelielu daļu no influenceru radītā satura. Turklāt influenceru sadarbībā ar uzņēmumiem ne vienmēr iesaistīta nauda – bieži vien viņi saņem tikai produktus. Cenas atkarīgas no daudziem un dažādiem faktoriem.

Ja runa ir par prestižu zīmolu, dārgiem produktiem vai sociālajām kampaņām, influenceri gatavi publicēt ierakstus bez maksas vai arī piekrīt barteram.

Influencera peļņu nosaka arī profesionalitātes līmenis, satura kvalitāte un iepriekšējā sadarbības pieredze. Taču honorāra lielumu ievērojami ietekmē tas, kā influenceris noformējis (vai tieši otrādi – nav noformējis) savu saimniecisko darbību. Ja uzņēmums nevar influencerim izrakstīt rēķinu, tad jāslēdz autoratlīdzības līgums, kas ir mazāk izdevīgi. Rezultāts – vai nu uzņēmums piekrīt lielākiem izdevumiem, vai arī influenceris “uz rokas” saņem mazāk.

Sekotāju daudz, “laiku” – maz

Influenceru mārketinga naudas “pīrāgam” kļūstot lielākam, pretendentu uz lielāku vai mazāku tā šķēli paliek arvien vairāk. Daži gatavi ķerties pie negodīgiem līdzekļiem – sekotāju pirkšanas. Tāpēc viens no svarīgākajiem uzdevumiem pirms sadarbības sākšanas ir rūpīga konta izpētīšana: kas ir influencera sekotāji un cik lielā mērā tie “laiko”, komentē un mijiedarbojas ar saturu.

Profesionāļi skatās uz influencera sekotājiem: ir svarīgs to dzimums, vecums, dzīvesvieta. Turklāt tiek analizēts, cik daudz influencerim ir „botu” (sekotāju-robotu jeb nopirkto sekotāju), komerciālo profilu (skaistumkopšanas salonu, veikalu utt.), masu sekotāju (kuri seko 1000 un vairāk profilu).

Atbildot uz jautājumu, vai ikviens var kļūt bagāts sociālajos tīklos, – nē. Lai arī aģentūru nosauktās summas varētu šķist vilinošas, līdz to pelnīšanai jāiet tāls ceļš. Latvijas lielākie influenceri savus sekotāju tūkstošus savākuši vairāku gadu laikā, iesākumā par to nesaņemot nekādu atlīdzību. Konta uzturēšana ir regulāri veicams uzdevums, kurā tiek ieguldītas daudzas stundas. Ja influencera personība nespēj iekustināt sabiedrību, tad lieli panākumi nav gaidāmi – ar vai bez pirktiem sekotājiem.

Influenceru mārketinga tendences:

1.Būt atklātiem par sadarbības līgumiem. Auditorija jau ir pieradusi, ka atpazīstami cilvēki savos sociālajos tīklos reklamē vai sniedz atsauksmes par konkrētu zīmolu produktiem. Bieži vien negatīvu auditorijas attieksmi var saņiemt tāpēc, ka šie sadarbības līgumi var tikt slēpti.

Protams, viss atkarīgs gan no uzņēmuma uzstādītajiem noteikumiem, gan no paša influencera ētikas normām. Tomēr ir ieteicams saviem sekotājiem sniegt informāciju par to, ka notiek sadarbība ar konkrēto zīmolu, lai veidotu uzticību un lojalitāti pret viedokļa līderi.

2. Izmantot vairākas platformas. Kā iepriekš minējām – Instagram šobrīd ir populārākā platforma, kurā pulcējas influenceri un to sekotāji, bet tas nenozīmē, ka novārtā jāatstāj citas platformas. Viss ir atkarīgs no tā, kāda ir mērķauditorija. Ja Jūsu zīmola auditorija neizmanto Instagram vai Snapchat, iespējams pareizais solis ir izvēlēties Facebook.

3. Veidojiet noderīgu saturu, nevis reklāmas. Ievietot skaistu attēlu ar produktu sociālajos tīklos nav liela māksla. Principā tā ir tā pati reklāma, tikai pazīstama cilvēka profilā. Jēgpilnāk un auditorijai interesantāk ir veidot saturu, kas ne tikai ir tīkams acīm, bet arī informatīvs un noderīgs. Piemēram, DIY jeb izdari pats (protams, iekļaujot konkrēto produktu) vai receptes kā izmantot reklamējamo produktu utml.

Auditorija var nogurt no reklāmām, bet informatīvs saturs var nest patīkamas pārmaiņas ierastajā satura plūsmā.

Ko iesākt, ja nomoka bezmiegs?

Miegu bieži vien uztveram kā pašsaprotamu procesu un tikai tad, kad saskaramies ar tā problēmām, saprotam, cik veselīgs miegs ir svarīga un neatņemama mūsu dzīves kvalitātes un vispārējas veselības sastāvdaļa. Kas ietekmē mūsu miega kvalitāti? Kā ātri iemigt, lai pagūtu izgulēties? Par to šajā rakstā.

Statistika liecina, ka aptuveni puse Zemeslodes pieaugušo iedzīvotāju cieš no bezmiega. Izņemot sagurumu un izklaidību (jāatgādina, ka tas ir īpaši bīstami, ja jums jāsēžas pie stūres), miega trūkums pazemina imunitāti un paaugstina sirds slimību risku.

Stresa hormonu pussabrukšanas periods ir divas stundas, bet pavisam tie izzūd astoņās stundās. Aptuveni četrās stundās hormons izzūd tādā mērā, lai varētu normāli iemigt. Tāpēc parasti iesaka būt mājās vismaz četras stundas pirms gulētiešanas. Vairākums to nespēj ievērot, jo pārrodamies no darba, uzēdam un uzreiz liekamies uz auss.

Kas ir bezmiegs un kā to novērtēt?

Saskaņā ar oficiālo definīciju bezmiegs jeb insomnija ir pastāvīgas sūdzības par neapmierinošu miega kvalitāti vai kvantitāti, kas saistītas ar vienu vai vairākiem simptomiem: grūtībām iemigt un uzturēt miegu (cilvēks bieži pamostas, nevar no jauna iemigt), agru pamošanos un nespēju atkal atgriezties miegā. Protams, bezmiegu ir piedzīvojis ikviens. Īslaicīgas grūtības ir normāla, adekvāta reakcija uz īslaicīgu stresu, piemēram, pirms svarīga eksāmena vai kāzām, arī tad, ja nomiris tuvs cilvēks vai ir citas raizes. Tad bezmiegs pamoka dažus vakarus, bet pēc tam izzūd.

Bezmiegu var uzskatīt par nopietnu problēmu, ja tas apciemo regulāri, vismaz 3–4 reizes nedēļā, turklāt ilgākā laika posmā. Tad der padomāt par varbūtējiem cēloņiem, kļūstot par miega detektīvu. Varbūt jums ir bezmiegs, jo katru vakaru sadzeraties kafiju, to pat lāgā nepiefiksējot? Iespējams, jūs pašlaik nomāc pastāvīgs stress? Varbūt neguļat tāpēc, ka lietojat medikamentu, kura iedarbība traucē gulēt? Iespējams, jums ir depresija? Veselības problēmas? Maiņu darbs? Bieži atrodieties ceļā starp dažādām laika zonām?

Lai labāk novērtētu savu miega modeli, ieteicams veidot dienasgrāmatu un tajā ierakstīt, cikos ceļas, iet gulēt, vai dzer kafiju, kurā laikā to dara, kā arī citus paradumus un darbības, kas saistītas ar atpūtu. Šādi pieraksti palīdz saprast, kas īsti traucē gulēt un ko uzvedībā iespējams mainīt. Atrod cēloni un risina!

Jāievēro, ka pusdienas snauda var būt ne garāka par pusstundu un ne vēlāk par pieciem pēcpusdienā. No īsas diendusas pamostamies mundri, bet stundām ilga gulēšana pa dienu padara kūtru – cilvēks pamostas un jūtas kā sadauzīts.

Liecieties gulēt ierastajā laikā pat tad, ja no rīta agri jāceļas

Ja esat radis aizmigt vienā un tajā pašā laikā, iemigt agrāk būs diezgan grūti. Neveiksmīgi mēģinājumi piespiedu kārtā iemidzināt sevi izraisa stresu. Jūs grozīsities gultā ilgāk nekā parasti, turklāt miegam atliks pat mazāk laika nekā tad, ja ievērosiet savu ierasto režīmu. Turklāt, jo ilgāk jūs nespējat iemigt, jo stabilāk jūsu organisms asociē gultu ar vietu, kas drīzāk paredzēta nomodam. Īsāk sakot, pat tad, ja modinātājs ir jāuzstāda uz pieciem rītā, liecieties gulēt tikai tad, kad jums patiešām nāk miegs, un ne minūti ātrāk.

Atslābinieties ar glāzi vīna vakariņās, nevis pirms miega

Jā, no alkohola bieži vien uznāk miegs, tas ir nenoliedzami. Taču iedzert pirms miega, turklāt daudz, ir slikta doma. Tas novedīs pie tā, ka jūs, visdrīzāk, naktī vairākkārt modīsieties, bet no rīta būsiet augšā agrāk nekā paredzēts. Zinātnieki pagaidām nav pilnīgi noskaidrojuši, kāpēc tā notiek, bet, spriežot pēc visa, mēs mostamies tad, kas organisms ir sašķēlis saņemto alkoholu. Lai pārstrādātu vienu devu, tam nepieciešama aptuveni stunda. Tātad, ja esat izdzēris divus kokteiļus, pēc divām stundām jums var rasties miega problēmas, tāpēc ir jēga likties gulēt ne agrāk kā pēc 2,5 stundām.

Nenovediet sevi līdz spēku izsīkumam vakara treniņos

Vismaz intensīvi netrenējieties tieši pirms miega. Lai gan jutīsieties pilnīgi izsmelts, slodze būs pārāk uzbudinājusi smadzenes. Sasprindzinājums un augstā iekšējā temperatūra neļaus jums laikus nomierināties un normāli aizmigt. Centieties beigt treniņu vismaz četras stundas pirms miega, uzreiz pēc tam ejiet vēsā dušā, lai ātrāk atvēsinātos.

Izvēdiniet istabu pirms gulētiešanas

Vēsā telpā mēs aizmiegam ātrāk un guļam ciešāk — tāda ir organisma īpatnība. Aizmigšanas procesa laikā ķermeņa temperatūra pazeminās, un, jo ātrāk tas notiek, jo ātrāk jūs nonāksiet miega apskāvienos. Pirms gulētiešanas ieejiet siltā vannā vai dušā un, pirms dodaties uz guļamistabu (gaisa temperatūrai tajā jābūt par aptuveni 3 °С zemākai par dienas komforta temperatūru), uzvelciet siltu pidžamu un īsās zeķītes. Izģērbieties un uzreiz palieniet zem segas. Tā jums iemiegot nebūs par aukstu un uz rīta pusi nenosvīdīsiet.

Klusums un tumsa

Ja dzīvojat daudzstāvu namos, klusums un tumsa varētu būt faktori, kas jāmēģina izlīdzināt saviem spēkiem. Var iegādāties dažādus ausu aizbāžņus, ja dzīvesvieta ir īpaši trokšņainā rajonā, vai tuvu dzelzceļam un šosejām.

Tumsu, savukārt, var nodrošināt ikviens – iegādājoties biezus aizskarus vai uz nakti izmantojot acu masku. Tumsa ir ārkārtīgi svarīgs elements ciešam miegam, jo tikai tumsā ķermenis pielāgojas gulēšanai – pakāpeniski samazinot kortizola līmeni (un paaugstinot melatonīna līmeni) dienai virzoties uz izskaņu un paaugstinot to līdz ar pirmajiem saules stariem, kas liek no rītiem mums dabīgā veidā pamosties.

Noskaidrojiet, cik stundu miega ir nepieciešams jūsu organismam

Izdaudzinātās astoņas stundas miega nebūt nav visiem pieņemama norma. Kādam pietiek ar piecām stundām, cits nespēj pilnvērtīgi funkcionēt, ja nav nogulējis divpadsmit stundu. Lai saprastu, kāda ir jūsu individuālā miega norma, sagaidiet atvaļinājumu un pavērojiet, cik stundu jūs vidēji guļat, kad nav jāmostas līdz ar modinātāja zvanu. Vai paeksperimentējiet, veltot miegam no septiņām līdz astoņām stundām un pavērojiet, kad jūtaties patiešām atspirdzis. Kad esat noteicis individuālo optimālo miega ilgumu, turpmāk atbilstoši tam veidojiet savu režīmu.

Nemēģiniet iemidzināt sevi lasot

Ja esat atmodies nakts vidū un nevarat aizmigt, palīdzēt nespēs pat „Mērnieku laiku” lasīšana. Iespējams ka problēma tikai samilzīs. Jūs taču nevarat lasīt bez apgaismojuma, vai ne? Bet gaisma nomāc „miega hormona” melatonīna sintēzi. Aizmirstiet arī par klēpjdatoru, viedtālruni un citām elektroniskām ierīcēm: to izstarotā zilā gaisma ir melatonīna lielākais ienaidnieks, un tā vietā, lai beidzot atslēgtos, jūsu smadzenes azartiski sāks apstrādāt saņemto informāciju. Tā ka, ja miegs neparko nenāk, lieciet malā visu savu „aprīkojumu” tajā skaitā elektronisko grāmatu, un dariet kaut ko tiešām atslābinošu. Paklausieties klusu, mierīgu mūziku, galu galā, paskaitiet aitas — šī senču metode joprojām ir efektīva.

Guļamistabas iekārtojums

Jāpadomā arī par guļamistabas iekārtojumu. Ideāli, ja šī telpa asociējas tikai ar miegu. Tai vajadzētu būt klusai, tumšai, tukšai, bez liekas informācijas un vēsai istabai, lai nodrošinātu pēc iespējas labāko miega kvalitāti. Guļamistabā nevajadzētu atrasties televizoram, datoram u.c. tehnikai, dokumentu kalniem, grāmatām, lietām, kas zemapziņai saistās ar darbu, prāta noslodzi, stresu, aktīvu darbošanos un jebko citu, kas neskar miegu.

Ieteikumi, lai būtu vieglāk aizmigt:

* Pamasējiet ausis;

* Ja nenāk miegs, var mēģināt uz sevi paraudzīties it kā no malas, meditatīvā stāvoklī: kas ar mani notiek? Kas būs, ja apgulšos uz otriem sāniem? Kā jutīšos, ja pagulēšu un skatīšos vienā punktā? Iespējams, miegs uznāks jau pavisam drīz;

* Ausīs atrodas punkti, kas atbildīgi par miegu: tos uzmeklējot un pamasējot, iespējams, var vieglāk iemigt;

* Miegu uzlabo arī viegla pieres masāža;

* Garām kustībām var pamasēt arī apakšdelmus, sākot no mazā pirkstiņa līdz elkonim un atpakaļ.

Kādas sveces izvēlēties?

Kad tuvojas drēgnie rudens vakari un aukstā ziema, mazā uguns liesmiņa, ko dod sveces, ir gandrīz vai maģiska. Tāpat svecēm jau kopš senseniem laikiem ir piedēvēti arī dažādi spēki, piemēram, izraidīt no mājas tumšos spēkus, kā arī pasargāt no dažādām nelaimēm.

Tāpat zināms, ka sveces liesma spēj neitralizēt konfliktsituācijas, rada mieru un siltumu. Varētu šķist, kas gan tur sarežģīts – iededzini sveci un to baudi, taču izrādās, ir dažādas nianses, kā pareizi izvēlēties un dedzināt sveces. Par to vairāk uzzināsiet šajā rakstā.

 

Pirmās sveces tika lietas jau 3.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Vissenākās ziņas atrodamas Ķīnā un Japānā, kur kukaiņu un sēklu maisījumu pildīja rīsa papīra turziņā. Šādas sveces dega lēni un kalpoja apgaismošanai. Zināms, ka Indijā gatavoja tempļu sveces no vaska, kas iegūts, vārot kanēli.Aļaskas pirmiedzīvotāji apgaismojumam izmantoja salakas eļļu, savukārt Eģiptē māla traukos ievietoja izkausētos dzīvnieku taukos samērcētas niedru serdes. Protams, ikdienā tās ienāca tīri praktisku vajadzību apmierināšanai – tās kalpoja par gaismas nesējām. Sveces liesmas kalpojušas cilvēkiem gan pilīs, gan nabadzīgos namos. Pirms mehānisko pulksteņu izgudrošanas precīzi izgatavotas sveces ar iedaļām kalpoja laika mērīšanai. Arī mūsdienās, kad ir elektroapgādes traucējumi, mēs izmantojam sveces tumsas kliedēšanai. Vistumšākajā gada posmā, kad dienas sarāvušās īsākas par nakti, cilvēki pievēršas svecēm.

Skatīšanās liesmās kliedē negatīvās izjūtas, palīdz atbrīvoties no depresijas, noguruma, likvidē strīdos uzkrāto negatīvo enerģiju. Domās varam izstaigat savas dvēseles visintīmākos nostūrīšus, tos izgaismojot ar sveces dvēselīti – liesmiņu, atbrīvojot un attīrot no negācijām. Ar uguns liesmiņas palīdzību zinoši ļaudis var dziedēt slimos, sadedzināt enerģētiskos kaitējumus.

Kāpēc dedzināt sveci?

Uguns vienmēr tika uztverta kā kautkas svēts un maģiski netverams. Sveces iededzam, lai radītu to īpašo, mierpilno sajūtu, ko sniedz dzīvas uguns dvēsele. Sveču vasks ir ideāls informācijas nesējs, kas rituālu un meditāciju laikā spēj atgriezties pagātnes notikumos un arī ielūkoties nākotnē.

Mēs bieži izmantojam sveci. Tā tik patīkami piepilda telpu ar skaistu, mierīgu gaismu, pastiprina siltuma, mājīguma, miera un harmonijas sajūtu. Svece ir garīgas gaismas simbols un uguns stihijas apvienojums mūsu materiālajā pasaulē,

Viena svecīte, viena maza gaismiņa un tik dažāds pielietojums. Runā, ka sveces gaisma padarot spēcīgākas domas un jūtas. Tā apskaidro neskaidro, neapzināto, nojaušamos sapņus un vēlmes. Ar sveces palīdzību var atbrīvoties no negatīvās enerģijas.

Sveces mūsdienās

Kad mūsdienu cilvēks ir palicis viens ar sevi, viņs bieži iededz sveci. Bet sveces mājās lej tikai retais, jo viss ir pieejams veikalos. Bet svece ir pirmatnējā ugunskura pamazinājums, dzīva uguns mūsu mājā.

Sveču izgatavošana mūsdienās galvenokārt notiek rūpnieciski. Ir lielas kompānijas, kuras nodarbojas ar sveču ražošanu lielos apjomos. Tiek ražotas ne tikai parasta formāta sveces, bet arī figurālas. To dizainu izstrādā mākslinieki. Mazo detaļu izcelšanu ar krāsām paveic mākslinieki – zīmētāji.

Sveču veidi:

  • Parafīna sveces

Lielāka daļa sveču ir izgatavota no parafīna. Tas ir naftas pārstrādes produkts, ko svecēm izmanto jau kopš 19.gs. vidus. Ražotājiem šī izejviela patīk, jo tā ir lēta. Lai parafīna dedzināšanu padarītu tīkamāku, parasti sveces bagātīgi iekrāso un sasmaržina ar sintētiskām piedevām. Tieši lētums arī ir parafīna sveču lielākais pluss. Degšanas ziņā tas atpaliek no citām alternatīvām, vairāk dūmo, turklāt parafīna traipus ir grūti iztīrīt. ASV Dienvidkarolīnas universitātes pētnieki salīdzināja parafīna un sojas vaska sveces un secināja, ka pirmās degot izdala vairāk kaitīgu vielu. No pāris svecēm, protams, liels kaitējums neradīsies, jāsatraucas vien par regulāru svečošanu slikti vedinātās telpās.

 

  • Želejveida sveces

Arī tās ir izgatavotas no divu naftas pārstrādes produktu – minerāleļļas un polimēru sveķu – maisījuma. Šīs sveces deg pat divkārt ilgāk nekā parafīna, turklāt tās mēdz būt caurspīdīgas. Tās parasti pārdod jau traukā, jo pašas formu netur. Bieži šīs sveces ir ārkārtīgi pārsmaržinātas ar sintētiskām smaržvielām.

  • Bišu vaska sveces

Par šīm svecēm jāpasakās medus bitēm. Tieši viņu dziedzeri izstrādā vasku, ko mēs izmantojam svecēs. Vasks ir dzeltenīgs, pateicoties putekšņu piejaukumam, un tam ir pilnīgi dabīgs – medaini salds aromāts. Bišu vasks ir vienīgā patiešām 100% dabiskā sveču izejviela, kurai turklāt piemīt arī labas degšanas īpašības. Uzskata, ka vaska sveces degot jonizē un attīra gaisu. Lielākais to mīnuss – cena un pieejamība. Gadās, ka, taupot dārgo izejvielu, ražotāji vasku pašķaida, piemēram, ar parafīnu. Šādām svecēm medus aromāts nebūs tik izteikts un arī konsistence būs blīvāka. Ja gadījies vasku nopilināt, iztīrīt to nebūs vienkārši.

  • Sojas vaska sveces

Šo izejvielu iegūst no sojas pupiņu eļļas, to ķīmiski sacietinot. Tas ir samērā jauns sveču materiāls. Sojas vasks ir mīkstāks, lēnāk degošs un necaurspīdīgāks nekā parafīns. Labā ziņa – sojas vaska traipus var iztīrīt ar ūdeni un ziepēm. Tā kā šai izejvielai mēdz pievienot parafīnu, tad jāpārbauda, vai svece patiešām ir no 100% sojas vaska. Soja lielākoties mēdz būt ģenētiski modificēta, tāpēc vislabākā izvēle ir no organiski sertificētas sojas izgatavotas sveces.

  • Palmu vaska sveces

Palmu vasku iegūst līdzīgi kā sojas vasku. Palmu eļļā esošais stearīns to padara par labu izejvielu svecēm. Šīs sveces izceļas ar visai savdabīgo krāsojumu un faktūru. Palmu vasks ir ciets un gaiši degošs. Šo sveču mīnuss ir pati palma, kuru plantācijām tiek izcirsti meži, ar visām no tā izrietošajām sekām uz ekosistēmu.

  • Stearīna sveces

Stearīnu iegūst no dzīvnieku taukiem un augu eļļām, tās ķīmiski apstrādājot. Stearīns ir sveču izejviela ar stāžu. Tas ir visai ciets un necaurspīdīgs, nepil un arī ilgi deg. To pievieno arī citiem vaskiem, lai uzlabotu degšanas īpašības. Stearīna sveces var atpazīt pēc to graudainās struktūras.

Lielākā daļa no smaržīgajām svecēm aromātu iegūst, pateicoties sintētisku smaržvielu buķetei. Tās radītas laboratorijās un tajās nav nekā no āboliem, kanēļa vai citroniem. Sintētiskās smaržvielas ir daudz lētākas, turklāt, pateicoties piedevām, arī stiprāk un ilgāk smaržo. Šādas smaržvielas (un arī dabiskās) ir bieds ikvienam, kam ir alerģija vai astma. Lielbritānijā organizācijaAsthma UKsavu biedru aptaujā noskaidroja, ka ceturtdaļai smaržīgās sveces pasliktina astmas simptomus.

Ja tev nav alerģija, iesakām izmantot sveces ar dabiskajām ēteriskajām eļļām, jo tām nav ilgtermiņa kaitīgās ietekmes (kancerogēna, hormonālo sistēmu bojājoša u.c.), kāda var būt sintētiskām smaržvielām un to pastiprinošām piedevām.

Sveču krāsa

Sveču krāsu var izmantot arī garastāvokļa uzlabošanai un dažādām citām dzīves situācijām. Tā, piemēram, ja jūs esat noguruši, vēlaties iegūt mieru, dedziniet zilas krāsas sveces. Sarkanās sveces pievilina veiksmi, naudu un paaugstina enerģijas līmeni. Ja attiecībās ar mīļoto cilvēku iestājušās problēmas, tad novietojiet sarkanu sveci guļamistabas dienvidrietumu daļā. Zaļās sveces mājās ienes harmoniju un saticību. Ja jūs rīkojat viesības, tad piemērotas būs oranžas krāsas sveces – tām ir prieka un līksmes enerģija. Violetās ir noslēpumu un intuīcijas sveces. Baltās sveces ir gaismas un apskaidrības nesējas, tās var izmantot jebkuram mērķim un jebkurā mājas daļā.

Tuvojoties dzimšanas dienai, brīžos, kad nepieciešams spēks un atbalsts, iesaka aizdedzināt savu īpašo sveci.

Aunam – sarkana

Vērsim – rozā

Dvīņiem – gaiši pelēku

Vēzim – sudraba

Lauvai – zelta

Jaunavai – zalu

Svariem – zilu

Skorpionam – tumši sarkanu vai indigo

Strēlniekam – dzeltenu vai oranžu

Mežāzim – brūnu vai melnu

Ūdensvīram – violetu vai tumši zilu

Zivīm – baltu

Padomi

  • Svece ir siltuma un gaismas simbols. Ja vēlamies iepriecināt tuviniekus vai draugus, ir iespēja pagatavot īpašu dāvanu – pašgatavotu sveci no vaska, kas piepildīta ar mūsu pozitīvo enerģiju. Pirms pagatavojam sveci, patur rokas virs vaska, domās vēlot dāvanas saņēmējam veiksmi, mīlestību, visu, kas viņam būtu nepieciešams. Laba vēlējumi jādomā arī lejot sveci. Kad svece gatava, vēlreiz jāpaņem tā rokās, turpinot domāt labas domas. Dāvinot ar pozitīvu enerģiju uzladēto sveci, izstāsta cilvēkam, ko ir novēlējuši – lai, to dedzinot, viņš domātu par vēlējumiem. Tad sveces maģiskā iedarbība būs īpaši spēcīga.

  • Pirms aizdedzināt sveci, ieteicams piesātināt to ar savu enerģiju, paturot to rokās un sūtot svecei labas domas. Liesmas iedegšana ir intīms process. Liesmā nevajadzētu cieši raudzīties – gluži tāpat kā, kad mēs ieraugam sadzīvē kautko intīmu, mēs novēršam skatienu.

  • Var attīrīt telpu no negatīvajām enerģijām. Vispirms gan telpu vajag sakārtot, izmazgāt grīdas. Sveces vēlams novietot istabas stūros katrā debess pusē. Reizēm istabas stūri nesakrīt ar debess pusēm, tad istabas vidū novieto galdu un uz tā uzliek sveces katrai debess pusei. Attīrot telpu nav vēlams sveces nodzēst. Ja kautko iesāk darīt, tad jādara līdz galam. Ja telpā sakrājies daudz negatīvās enerģijas, svece degot sprakšķēs. Mierīga sveces liesma norada, ka telpa ir tīra. Kad tas izdarīts, cilvēku pārņemot iekšējs miers.

  • Sveces lieliski noder meditācijai. Noliek sev pretim sveci un cieši raugās cauri sveces liesmai, cenšoties abstrahēties no domām, darbiem. Meditēt var katru dienu. Palīdz attīstīt koncentrēšanās spējas, atbrīvoties no uzmācīgām domām, attīrīt enerģiju, ar laiku var spēt saskatīt pozitīvo sev apkārt.

  • Nomāktā garastāvoklī, kad domas jaucas pa galvu, nevar koncentrēties, ir slikta pašsajūta, ieteicams palūgt aizdegtai svecei, lai tā uzņem sevī visas sliktās emocijas, enerģijas.Pēc tam, izelpo, iztēlojoties, ka ar izelpu pamet arī viss negatīvais. Pēc tam no jauna ieelpo jau attīrīto pozitīvo sveces enerģiju. Drūmās domas pagaisīs.

Ko der zināt, audzējot krūmmellenes?

Gadsimtiem ilgi cilvēki visā pasaulē paļāvušies uz ogām un izmantojuši tās gan kā ēdienu, gan medikamentus. Veselīgas var būt ne tikai meža, bet arī kultivētās ogas. Piemēram, krūmmellenes uzskata teju par superogām, jo tās satur daudz spēcīgu antioksidantu un tanīnu, kas neitralizē brīvos radikāļus, kuri ir asinsritē, un tādējādi palīdz pasargāt organisma šūnas. Ko vajadzētu ievērot, ja vēlaties audzēt krūmmellenes savā dārzā?

Kāpēc mellenes uzskata par veselīgām?

Salīdzinot ar citiem bieži sastopamiem augļiem un ogām, mellenēs ir vieni no iedarbīgākajiem, jaudīgākajiem antioksidantiem, un vairāki pētījumi liek domāt, ka tie pat varētu apturēt vēža šūnu veidošanos un samazināt iekaisumu.

Šīs ogas nāk par labu sirds un asinsvadu sistēmas veselībai. Atklāts, ka cilvēkiem, kas sirgst ar metabolo sindromu, mellenes uzlabo endotēlija šūnu funkciju, kuras izklāj asinsvadus. Savukārt pētījumos ar dzīvniekiem secināts, ka mellenes var palīdzēt samazināt holesterīna līmeni asinīs.

Melleņu tonizējošās un antibakteriālās īpašības visizteiktāk piemīt žāvētām ogām, un tās var izmantot kā vienkāršu un efektīvu ārstēšanas līdzekli, ja ir caureja. Vēl mellenes var palīdzēt uzlabot redzi tumsā un acu veselību kā tādu, jo šīs ogas bagātīgi satur antocianīnu – antioksidantu, kas ir būtisks tieši redzei un spēj samazināt acu nogurumu.

Svarīgi fakti par krūmmellenēm

Krūmmellenes pieder pie ēriku dzimtas augiem un aug savvaļā Ziemeļamerikā, Eiropā un Āzijā. Selekcionētas Ziemeļamerikā, krustojot ASV un Kanādā augošās vairogu zilenes ar citām šķirnēm.Tās bieži jauc ar parastajām meža mellenēm, ko lasa un ēd Eiropas valstīs. Patiesībā gan ogas var ļoti viegli atšķirt, jo meža mellenes ir mazākas, mīkstākas un, pārgrieztas uz pusēm, ir tumši lillā. Gatavām krūmmellenēm ir balts vai zaļgans mīkstums. Meža mellenes nogatavojas ap jūlija sākumu, bet krūmmellenes ienākas dažādos laikos, sākot ar vasaras sākumu un beidzot ar rudeni.

Krūmmellenes ir pašauglīgas, bet savstarpēji aputeksnējoties ar citām mellenēm raža ir lielāka. Ziedoši krūmi zied baltiem ziediem un smaržo pēc medus.

Krūmmellenes satur A, C, E, K, B1, B2, B3 un B6 vitamīnus, kā arī folātus, kāliju, mangānu, varu, antioksidantus (antocianīnus un flavonoīdus), gļotvielas un tanīnus.

Mellenes var kalpot kā gards mazkaloriju našķis, un tās var ēst svaigas, žāvētas vai saldētas. Tās ir lielisks dabīgais uztura bagātinātājs, jo satur daudz uzturvielu, bet vienlaikus maz cukura un tauku.

Kā stādīt un kopt krūmmellenes?

Krūmmellenes pēc savas dabas ir meža augs – prasībās līdzīgas viršiem, skujeņiem, rododendriem, tāpēc audzējot tik vienkārši kā ar jāņogu krūmu gluži nebūs. Bet, ja tai nodrošina visu nepieciešamo, krūmmellene nemaz nav cimperlīga un apbalvo pat ar desmit kilogramiem ogu no krūma.

Tātad likums numur viens – vietā, kur paredzēts audzēt krūmmellenes, augsne nedrīkst būt trekna. Pavēro, kur zilenes aug dabā – tie ir priežu meži, nabadzīga, smilšaina augsne.

Otra svarīgā lieta – mitrums. Tas krūmmellenēm ļoti vajadzīgs, bet – augu saknes mitrumā nedrīkst atrasties ilgstoši. Arī mežos mitrās vietās tās aug uz ciņiem, paaugstinājumā, nevis taisni mitrumā. Tas savukārt nozīmē, ka stādīšanas vietā gruntsūdeņi nedrīkst būt augstāki par 30–50 centimetriem. Tāpēc arī, stādot krūmmellenes purvā vai kūdrājā, parasti veido paaugstinātās vagas – līdz pat 60 centimetru augstas. Vai krūmmellenes var izaudzēt Zemgales mālā? Lai gan tā nav augsne, kas šiem ogulājiem visvairāk tīk, tomēr – var.

Var audzēt arī podos, piemēram, uz balkona, ja vien nodrošina augam nepieciešamās prasības.

Stādīt var visu veģetācijas periodu, arī rudenī.Amerikāņi stāda pat ziemā, jo pie viņiem ziemas ir ļoti siltas – ja vien zemē var iedurt lāpstu, tad stādīt var. Pat plus 4 grādos saknītes ir aktīvas un spējīgas iesakņoties. Augi spēj iesakņoties, arī ja tiek stādīti ziedēšanas un ogu periodā.

Augam vislabāk patiksskāba, irdena augsne ar pH 4–5. Izcili, ja tā ir kūdra. Stādīšanai jāizvēlassaulaina, ja vien iespējams, aizvēja vieta.

Stādot visa bedre jāpiepilda ar kūdru, vislabāk ar tādu, kas paredzēta tieši skābumu mīlošiem meža augiem. Kūdrai var pievienot arī priežu mizu mulču, lai augsnei būtu labāka aerācija.

Lai krūmmellenes labi augtu un ražotu, tāsobligāti jāmēslo. Ar kūtsmēsliem un vircu krūmmellenes mēslot nedrīkst.

Ogas veidojas uz sānu dzinumiem, kas ir 3–10 centimetru gari. Krūms jāapgriež tā, lai saule tiktu klāt krūma viducim un visām vietām, kur veidojas ogas, citādi tās būs sīkas un mazas. Vēlams, lai krūmam būtu 7–8 lielie zari. Labāk apgriezt pavasarī, jo tad var redzēt, kuri zari ziemā bojāti.

Ja krūmi iestādīti tīrā kūdrā, laistīšana nav tik būtiska, jo kūdrai piemīt īpašība pumpēt ūdeni uz augšu, tāpēc arī ļoti lielā sausumā augu saknes tiek pie mitruma un neizžūst. Bet, ja mellenes aug minerālaugsnē, zemē, obligāti jālaista.

Ja temperatūra ziemā ir līdz mīnus 20 grādiem, mellenes to var izciest, tāds aukstums mēdz nodarīt pāri tikai auga virszemes daļai. Vienīgais – ja bijis slapjš rudens un auga saknes atrodas ūdenī ilgāk nekā divas nedēļas, tad gan pat nelielā salā augi iet bojā. Arī ja krūms nav nobriedis, tam sals ir ļoti bīstams.

Tāpēc, ja krūmi, sākoties sala periodam, nav nometuši lapas vai tās nav iekrāsojušās sarkanas un zari nav stingri, uz ziemu krūmus vajadzētu piesegt. Vislabāk to darīt ar egļu zariem, saspraužot tos ap krūmu un tā viducī un veidojot tādu kā mežu.

Lielākais krūmmelleņu ienaidnieks ir sēnīšslimības. Ja tiek pamanīti bojāti krūmu zari, pēc iespējas ātrāk ir jālikvidē slimie dzinumi un ogas, lai pasargātu pārējo augu.

 

Kas jāzina, pērkot stādus?

Labāk dodies uz pazīstamām audzētavām, tādas būs uzticamākas. Skaties, lai stādam ir vismaz 3–4 dzinumi, nevis viens garš zars, jo var gadīties, ka tādam vienzarim jauni dzinumi nemaz neveidosies. Stāda lapām jābūt lielām – kā ķiršiem –, un tās nedrīkst būt dzeltenas. Lai būtu drošs, ka ogas būs, labāk pirkt 2–3 gadus vecus stādus, vislabāk tādus, kuriem jau var redzēt aizmetušos pumpurus, ziedus vai ogas. Ja pērkot tās ir, arī vēlāk būs.

Kā mandarīni ietekmē veselību?

Mandarīnu smarža un to pārpilnība lielveikalos ļoti daudziem asociējas ar Ziemassvētku tuvošanos. Mandarīni ir lielisks un arī diētisks produkts, kurš uzlabo vielmaiņu un bagātina organismu ar vitamīniem ziemas laikā. Mandarīni satur daudz labu vielu – kalciju, magniju, kāliju, C, A, E, K un B grupas vitamīnus. Mandarīnu miza satur pektīnvielas un ēteriskās eļļas. Tomēr, ja tos ēd par daudz, var iedzīvoties arī nepatīkamās izjūtās. Šajā rakstā gūsiet noderīgus padomus, kas būtu jāzina par šiem saulainajiem citrusaugļiem, lai saglabātu un uzlabotu veselību.

Mandarīnam ir visas tiesības saukties par galveno Ziemassvētku un Jaunā gada augli. Ne katrs zina, ka mandarīna dzimtene ir Ķīna. Plaši pazīstams mandarīns kļuva tādēļ, ka ir citrusauglis, kas aukstumu spēj izturēt vislabāk. Mandarīnus mēs varam redzēt arī dažādos azartspēļu automātos, piemēram, Casino Latvia tādi ir vairaki.

19.gadsimta sākumā mandarīns nonāca Eiropā, no kurienes sākās tā izplatība pa visu Vidusjūras piekrasti un Melnās jūras, Kaukāza un Azerbaidžānas rajona krastiem.

Mandarīni no dažādām pasaules malām var atšķirties pēc izskata un garšas, bet tie visi ir noderīgi veselībai, ja ēsti ar mēru.

Kā atšķiras no tālienes atvestie augļi

Mandarīnus audzē dažādās pasaules malās. Atkarībā no tā, kur tie auguši, atšķiras gan mandarīnu izskats, gan garša, gan iepakojums veikalā. Oranžos augļus mums ved ne tikai no Spānijas, bet arī no daudzām citām pasaules valstīm.

Viena no valstīm, kur audzē mandarīnus, ir Spānija. No turienes vestajiem augļiem ir salīdzinoši plāna, vidēji koši oranža miziņa. Veikalos tie pieejami gandrīz visu gadu un tos bieži pārdod kopā ar mandarīnu lapām un kādu zara gabaliņu. Uz šiem mandarīniem bieži ir uzlīmētas nelielas etiķetes.

Arī uz mandarīniem no Marokas bieži atrodamas etiķetes. No šīs valsts atvestie augļi ir koši oranžā krāsā, un tiem ir vidēji cieta miza. Veikalos Marokas mandarīni ir pieejami no rudens vidus līdz decembrim vai janvārim.

Mandarīniem no Serbijas ir plāna, gluda un dzeltenīga miza. Uz tās var būt arī zaļi pleķi. Augļiem ir saldi skāba garša, un to sezona sākas novembrī, bet beidzas februārī. Oranžie augļi uz citām zemēm ceļo arī no Turcijas. Tiem ir plāna, oranža miziņa, augļus ir viegli atpazīt pēc neskaitāmajām sēklām katrā daiviņā – vienā daiviņā var būt pat piecas līdz sešas sēkliņas. Turcijas mandarīni ir pieejami ziemā.

Izrādās, ka mandarīni aug arī Ķīnā un Dienvidāfrikā. Mandarīniem no Dienvidāfrikas ir gluda, spīdīga miza spilgtā, piesātināti oranžā krāsā. Tie ir saldi un parasti uz veikaliem aizvesti milzīgās kartona kastēs. Reizēm augļi ir ietīti melnā papīrā. Šie mandarīni ir pieejami visa gada garumā. Ķīnā auguši mandarīni ir gandrīz dzelteni. Tos ir viegli atpazīt, jo parasti pat vienā kastē esošiem mandarīniem ir atšķirīgi izmēri.

Ko vērtīgu satur mandarīns

Viens neliela izmēra mandarīns satur apmēram 40 kaloriju un deviņus gramus ogļhidrātu. Tā kā neliela izmēra mandarīns sver vidēji 70 gramu, to apēdot, tiek uzņemts mazāk kaloriju un ogļhidrātu, nekā tad, ja uzturā tiek lietoti citi augļi. Vienā oranžajā auglī ir apmēram 1,3 grami šķiedrvielu, kas palīdz radīt sāta sajūtu un remdēt izsalkumu. Neliels mandarīns satur arī vairāk nekā septiņus gramus cukura. Protams, mainoties augļa izmēram, mainās arī tajā esošo uzturvielu daudzums – lielākos mandarīnos būs gan vairāk cukura, gan kaloriju.

Mandarīnos ir ļoti daudz C vitamīna, proti, 100 gramos mandarīnu ir 35 miligrami C vitamīna. Bez tam mandarīni ir bagāti ar B grupas vitamīniem, tostarp В1 un В2, vēl šo augļu sastāvā ir Р, К, D vitamīns. Mandarīni satur arī vērtīgo A vitamīnu, kas ir svarīgs acu veselības uzturēšanai. Mandarīnu sulas sastāvā ir kalcijs, magnijs un kālijs.

Mandarīnu ēteriskā eļļa palīdz:

  • pret bezmiegu;

  • mazina bailes;

  • iedarbojas atslābinoši;

  • nomierina, stiprina nervu sistēmu;

  • ārīgi palīdz pret strijām. Var izmantot masāžai.

Cilvēkiem ar kūtru zarnu trakta darbību mandarīni veicina peristaltiku.

Cilvēkam, kurš cieš no pārmērīgas apetītes, pirms ēšanas iesaka lēni nomizot mandarīnu, ieelpojot tā smaržu, tad augli nesteidzoties apēst. Tā būšot vieglāk kontrolēt savu negausību.

Oranžā ir siltuma, mājīguma un radošuma krāsa, tāpēc mandarīnus var veiksmīgi izmantot gan galda, gan telpu noformējumā.

Kas par daudz, tas par skādi

Tomēr, vai mandarīni, kuros ir tik daudz labu vielu, var būt arī kaitīgi? Izrādās, ka var gan. Kā jau ar visu veselīgo – ja pārspīlējam, var rasties problēmas. Primāri gremošanas traktā – pūšanās, caureja, kas var rasties palielinātu šķiedrvielu uzņemšanas dēļ. Otrkārt, var palikt jutīgāki zobi, citrusaugļos esošo skābju dēļ.

Tāpat jāatceras, ka, līdzīgi kā no citiem citrusaugļiem, arī no mandarīniem var būt alerģija.

Turklāt, lai arī augļi it kā ir “nevainīgs” un pat diētisks ēdiens, ar mandarīniem kaloriju skaitītājiem tomēr jābūt uzmanīgiem. Izrādās, ka kilograms mandarīnu nemanāmi piegādās ap 400 kilokalorijas. Ja sadala kilogramu uz visu dienu, tad sanāk 2-3 mandarīni vienā piegājienā, kas nemaz nav daudz.

Mandarīnu miza

Mandarīns ir lielisks un garšīgs auglis, bet arī tā miziņas satur daudz vērtīgu vielu Mandarīna mizā esošie fitoncīdi nāvējoši iedarbojas uz sēnītēm, kā arī dizentēriju un citiem slimības izraisošiem mikroorganismiem.

Mandarīnu miziņu īpašības:

  • izsmalcināta garša, kas tās padara par labu garšvielu dažādiem desertiem;
  • burvīgs aromāts;
  • daudz vitamību, tostarp B1, B2, B3, B6 un B9;
  • bagātas ar minerālvielām: magniju, dzelzi, fosforu, kalciju, kāliju, selēnu un cinku.

Šo un citu vērtigo īpašību dēļ mandarīna miziņas noder vairāku slimību ārstēšanai:

  • Bronhīts.
    Mandarīnu un tā miziņas bronhīta gadījumā lieto šādi: ieliek pusi mandarīna glāzē ar verdošu ūdeni un ļauj stundu ievilkties. Lieto trīs reizes dienā.

  • Klepus.
    Mandarīna miziņas palīdz izārstēt klepu: miziņas sasmalcina, sakarsē ūdeni un pārlej sasmalcinātajām miziņām. Atstāj uz nedēļu ievilkties. Lieto pa 20 pilieniem iegūtā šķidruma, pievienojot to glāzei ūdens ēšanās laikā trīs reizes dienā.

  • Aizlikts deguns.
    Lai atvieglotu elpošanu, ieliek nedaudz miziņu katliņā ar verdošu ūdeni. Ieelpo tvaikus vismaz 10 minūtes. Pēc tam jāatguļas un mierīgi jāatpūšas.
  • Gremošanas traucējumi.
    Lai uzlabotu gremošanu, sasmalcina kaltētas mandarīna miziņas, iegūstot mandarīna miziņu pulveri. Pulveri pievieno dažādiem ēdieniem, lai novērstu vēdera sāpes un meteorismu.
  • Kāju sēnīte.
    Kāju sēnīte ir ļoti izplatīta saslimšana, kas veicina arī dažādas infekcijas. Mandarīns var palīdzēt no tās atbrīvoties, ja miziņu uzliksi uz sēnītes skartās vietas.
  • Fizisks spēku izsīkums un miega problēmas.
    Piecpadsmit minūtes ieelpojot mandarīna aromātu, mazināsies galvassāpes un saspringums.
  • Hipertonija un tahikardija.
    Pārlej miziņas ar trim litriem ūdens un ļauj uzvārīties. Ļauj atdzist vienu stundu. Nokāš un izmanto vannas sagatavošanai.
  • Vēža profilaksei.
    Miziņas palīdz cīnīties pret vēzi, jo tajās ir daudz organismam vērtīgu skābju.
  • Aizcietējums.
    Mandarīns satur 88% ūdens, kas to padara par ideālu līdzekli cīņai pret aizcietējumu un atūdeņošanos.
  • Mazasinība.
    Mandarīnā ir puse dienas laikā vajadzīgās C vitamīna devas. Šis vitamīns ir īpaši nepieciešams, lai organisms varētu uzsūkt pārtikas produktos esošo dzelzi.
  • Asinsspiediens.
    Mandarīnā ir barības vielas un minerāli, piemērm, kālijs, kas samazina asinsspiedienu. Tāpēc, ja plāno pārbaudīt asinsspiedienu pie ārsta, pirms tam mandarīnus nevajag ēst vai arī jāinformē par to ārsts!