Kā pareizi kopt orhideju?

Vairumā mājokļu iecienītākais telpaugs, ar ko palutināt acis un izrotāt māju, ir orhidejas. To aristokrātiskais izskats, neparastie ziedi un trauslais maigums spēj savaldzināt jebkuru ziedu cienītāju, tāpēc orhidejas izkonkurējušas daudzus telpaugus. Tomēr cildinātās orhidejas ne katrā mājā aug “griezdamās” un citiem tās ilgu laiku nemaz nezied, turklāt ir grūti atrast tam īsto iemeslu. Patiesībā orhideju kopšana neprasa daudz rūpju, ja ievērosiet šajā rakstā minētās nianses, tad arī tiks iegūts gaidītais rezultāts.

Šķirne

Pirms iegādājies orhideju, vai arī pirms ķeries klāt zieda apkopšanai, pārliecinies par tās šķirni. Protams, šķirnes izvēle nav tik būtiska un nepareizas šķirnes izvēles gadījumā, latvieši neizmirs. Tā kā pasaulē ir vairāk nekā 100 000 orhideju veidu un orhideju hibrīdu, kopšanas specifika var atšķirties, tāpēc vislabāk par to iepriekš painteresēties pie speciālistiem – klātienē vai internetā, vai dārzkopības literatūrā. Vienām orhidejām patiks augstāka temperatūra, citām nedaudz zemāka, viena šķirne augs tikai ārā, citas arī telpās, taču, ja izvēlēsies Phalaenopsis orhideju, kas ir vispieprasītākā šķirne istabas audzēšanā, tad to uzturēšanai jāzina vien pāris noteikumi.

Augsne

Orhidejas neaug parastā zemē, tām nepieciešams īpašs substrāts, kas sastāv no koka mizām, kūdras un koka oglēm. To var iegādāties ziedu veikalos un ziedu bāzēs, un tas ir obligāts pamatnosacījums, lai orhideja spētu “izdzīvot”. Starp citu, substrāta kvalitāti var pārbaudīt, to samitrinot. Ja ūdens tajā uzreiz uzsūcas un pēc pāris dienām tas ir pilnībā izžuvis, tad substrāts ir kvalitatīvs. Kas attiecas uz orhideju mēslošanu, jāņem vērā, ka to var darīt tikai auga aktīvās ziedēšanas laikā un ne biežāk kā reizi mēnesī. Kas svarīgi, jāizvēlas speciālais mēslojums orhidejām, jo ne kompleksais, ne ziedošo telpaugu mēslojums nespēs augam dot to, kas tam nepieciešams.

Podiņš

Katrs, kurš kaut reizi izaudzējis bagātīgu orhideju, iespējams, ir piefiksējis visefektīvāko poda izvēli, tomēr īpaši Phalaenopsis orhideju šķirnēm vislabākie apstākļi tiek nodrošināti plastmasas caurspīdīgos podos. Caurredzamībai jābūt tāpēc, ka saknes piedalās fotosintēzē un, lai tā veiksmīgi noritētu, ir nepieciešama gaisma. Taču ar poda caurredzamību vien nepietiks, tam jābūt arī ar caurumiem, lai saknes elpotu un ūdens lieki neuzkrātos. Orhideju audzēšanas speciālisti iesaka neizvēlēties māla podus un lielus podus, jo augam patīk mazi, caurspīdīgi un caurumoti podi.

Gaisma un siltums

Gaismas un siltuma priekšnosacījumi ir svarīgākie uzreiz pēc atbilstoša orhidejas poda, jo ziedi neplauks, ja gaismas būs par maz vai arī pārlieku daudz. Visatbilstošākais gaismas daudzums orhidejām būs rietumu vai austrumu pusē, taču ziemā tās itin labi jutīsies arī dienvidu pusē. Phalaenopsis orhideju šķirnēm vēlamā temperatūra ir 20-24°C, bet naktī – 15-18°C.

Laistīšana

Aplaimojot orhidejas ar ūdeni, vienmēr der atcerēties – kas par daudz, tas par skādi. Pārlieku liels mitrums orhidejām ir pat nāvīgs, tāpēc nevajadzētu pārlieku daudz tās lutināt ar ūdeni. Ja ar nelielu ūdens daudzumu laistīsi to reizi nedēļā, ar to pilnībā pietiks, un vislabāk to darīt rīta pusē, lai auga saknes līdz vakaram paspēj uzņemt visu nepieciešamo. Lai gan pārlieku liels mitrums orhidejām var skādēt, atceries, ka tas ir tropu augs un ik pa laikam apsmidzinot tās ar siltu dušas ūdeni, tas nāks tikai par labu.

Balsts

Augam jāpatērē arī daudz spēka sava svara noturēšanā, tāpēc izmanto speciālos kociņus, kas palīdz piespraust ar knaģīti smago ziedkātu. Balsts nepieciešams, lai ziedkāti neliecas pāri poda malām, nenolūzt un kā citādi netraumē augu.

Apgriešana

Līdzīgi kā ar citiem augiem, kad nokniebjam noziedējušos ziedus vai iedzeltējušās lapas, arī par orhidejām aizmirst nevajadzētu – svarīgi nogriezt atmirušos ziedkātus, citādi augs patērē spēku tur, kur to nevajag. Kā zināt, ka ziedkāts kalst? Visbiežāk pirms nokalšanas kāts parasti maina krāsu uz dzeltenīgu, oranžu vai pat nedaudz sārtu. Nokaltis ziedkāts visbiežāk ir brūngans, ciets un sauss, gluži kā zars, un tā nokniebšanai vislabāk izmantot dārza šķēres.

Audzētāji uzsver, ka nereti gadījies arī tā, ka ziedkāti, gluži kā iesnaudušies, apstādinot to attīstību. Šādās reizēs noteikti nevajag censties procesu kaut kā paātrināt, nogriežot dzīvos kātus vai tos, kas paspējuši snaudas laikā izaugt. Tas esot normāls process un jāļauj augam pašam attīstīties un augt savā tempā.

Kas svarīgi – kad griez ziedkātu, griezumu veic diagonāli, tad ātrāk veicināsi jauna veidošanos.

Saudzīga pārstādīšana

Orhidejās jāpārstāda ik pēc diviem gadiem. Ar šiem augiem jāapietas ļoti saudzīgi, jo to saknes ir trauslas, tos var traumēt vai pat aplauzt. Substrātu nomaina pilnīgi.

Pirms stādīšanas rūpīgi jāapskata augs un jāatdala visas mīkstās, bojātās, sausās daļas, griezuma vietas jāapstrādā ar kokogli.

Orhideju nestāda dziļi, bet novieto uz poda apakšā izveidota uz kalniņa, brīvās vietas pēc tam pieber ar substrātu.

Ja baidāties sabojāt saknes augu pārstādot, pirmo procedūru veiciet pieredzējuša puķkopja vadībā. Pēc pārstādīšanas nelaistiet orhideju vismaz 3 dienas, bet mēslošanu atsāciet tikai pēc mēneša.

Kā paātrināt orhideju ziedēšanu?

  1. Radi orhidejai temperatūras svārstības: uz nakti noliec podiņu vēsā vietā (līdz 15 grādiem).

  2. Mēslojumā lielāko daļu jāaizņem fosforam, jo tieši šis elements stimulē ziedēšanu, savukārt slāpekļa saturu jāsamazina.

  3. Laistīšanas vietā podiņā ievieto pāris ledus kubiciņus. Arī tas veicinās ātrāku uzziedēšanu.

  4. Mitrina gaisu ap augu.

  5. Podiņu ar orhideju uz piecām dienām novieto tumšā vietā. Pēc trīs nedēļām augs sāks veidot pumpurus. Šis paņēmiens der tikai pieaugušiem un veseliem augiem!

  6. Ja redzi, ka augs nezied, bet aug lapas un saknes, ņem vērā, ka augam ir attīstības laiks. Uz ziediem nāksies pagaidīt!

Ēdamais sausserdis – veselīgs našķis

Tikai retais zina par šo krūmu ar zili violetajām ogām, kas Sibīrijā un Kamčatkā ir lielā cieņā. Iespējams, pie šī vērtīgā auga nezināšanas vainojama salīdzinoši nesenā parādīšanās Latvijā, taču tas neliedz to iepazīt tagad un izmantot veselīgo ogu spēku mūsu pašu labad. Vairāk par sausserdi un tā vērtīgajām īpašībām uzzināsiet šajā rakstā.

Sausserža sugu ir ļoti daudz, aptuveni 200, tomēr vairākums no tām ir dekoratīvi augi, un tikai divas no tām ir pazīstamas kā ēdamās sugas.

Latvijā pazīstamākais ir liānveidīgais sausserdis – mīlestības koks jeb saldā mīlestība – un Tatārijas sausserdis, kas priecē ar spilgti rozā ziediem un sarkanām, taču pārtikā nederīgām ogām.

Ēdami ir tikai to sausseržu augļi, kam ogas zilā krāsā. Tas ir diezgan plašs šķirņu klāsts, kas izveidotas galvenokārt no Kamčatkas sausserža. Agrīnajām, piemēram, Zoluška vai Siņaja ptica – ogas svars nesasniedz gramu, vidējām tās nedaudz lielākas, bet Latvijas zinātnieku izveidotajām vēlīnajām šķirnēm auglis sver pat pusotru gramu.

Agrie sausserži sāk ražot jau maija beigās, priecējot gardēžus pat krietnu brīdi pirms zemenēm. Pamazām pievienojas arī vidējās un vēlīnās šķirnes. Augļi nogatavojas pakāpeniski, bet ir ļoti vārīgi – vācot jāliek plānā kārtiņā un jāsargā no saspiešanas.

Ja augs kārtīgi aprūpēts, pie viena krūma var našķēties aptuveni pusotru nedēļu, ievācot četrus līdz piecus kilogramus ogu. Tās ir gan lielisks pārtikas produkts, gan iedarbīgs veselības profilakses un dziedniecības līdzeklis.

Ja nav vēlēšanās ogas atdot strazdiem, ražas laikā pat nelieli sausserža krūmiņi jānosedz ar tīklu.

Nav kaprīzi

Augsnes izvēles ziņā sausserži ir ļoti pieticīgi – labi augs parastā dārza augsnē. Prasības ir līdzīgas kā citiem ogulājiem: jāņogām, upenēm. Vēlama saulaina vieta. Tad ogas ienāksies agrāk, būs gardākas, ražos bagātīgāk.

Krūmam var dot tādu pašu komplekso pavasara papildmēslojumu kā vairumam dārza augu. Otra barošanas reize varētu būt vasaras vidū – jūlijā, kad ieriešas nākamā gada ražas ziedpumpuri. Taču, ja krūms aug labi, jaunie pieaugumi gari (ap 10 cm), pietiks ar vienu barošanas reizi. Sausseržiem labāk patīk viegli skāba augsne, tāpēc tos var mulčēt ar kūdru. Var arī kūdru iemaisīt stādīšanas bedrē.

Ja krūms šķiet saaudzis par biezu vai kāds zars izšāvies uz sānu, dzinumus var gan īsināt, gan izgriezt. Pavisam pāraugušu var nozāģēt zemu, atstājot tikai stumbenīšus. Ja krūmu plānots piefrizēt, to dara tūliņ pēc ogu apēšanas, citādi nākamajā gadā nebūs ražas.

Pavairot vislabāk ar zālainajiem spraudeņiem jūnija beigās, kad jaunie dzinumi vairs nav zaļi un jēli, bet vēl nav nokoksnējušies.

Lai būtu labāka appute un raža, stāda divus trīs krūmus, vēlams dažādu šķirņu.

Vasarā nenokavē

Sausserža krūma ražīgums atkarīgs no tā, cik prasmīgi to aprūpē. Tam jāizvēlas neapēnota vieta, kā arī pareiza mēslošana. Papildmēslojums (slāpeklis, kālijs, fosfors, mikroelementi) jānodrošina tikai trešajā gadā pēc stādīšanas .

Sausserdim ogas veidojas lapu žāklēs uz iepriekšējā gada dzinumiem. Ja dzinums būs tikai pāris centimetru garš, vairāk par četrām ogām uz tā neaizmetīsies. Jārūpējas, lai dzinumiem būtu vismaz 10 līdz 15 centimetru pieaugums gadā.

Sausserža lapas, kas vācamas vasarā, der dziednieciska novilkuma gatavošanai.

  • Divas tējkarotes lapu aplej ar glāzi vāroša ūdens, pāris stundas ļauj ievilkties, izkāš un lieto pa ēdamkarotei četrreiz dienā, ja ir caureja, kā arī moka nieru un urīnceļu kaites.

  • Līdzīgi gatavo uzlējumu ārīgai lietoša-nai – apdegumu, brūču, čūlu, kā arī iekaisušas gļotādas skalošanai, apmazgāšanai vai kompresēm. Šim nolūkam tāpat der lapu un ziedu maisījums (1:1).

Gan gardi, gan veselīgi

Sausserža augļi ir ne tikai gardi, bet tajos ir tikpat C vitamīna, cik vērtīgāko šķirņu upenēs, tāpēc ogas ir gan atzīstams līdzeklis veselības atgūšanai saaukstēšanās gadījumā, gan profilakses gardums, lai organisms ligas nelaistu klāt.

  • Ogas lietojot, aktivizējas vielmaiņa – organisms straujāk atbrīvojas no visa liekā. Uzlabojas asinsvadu sieniņu caurlaidība – asinis tiek bagātīgāk apgādātas ar skābekli, bet tas rada možumu un labvēlīgi ietekmē atmiņu. Augļi satur pektīnvielas, cukurus, organiskās skābes, vitamīnus, minerālvielas, miecvielas antociānus, flavonoīdus; daudzas no šīm vielām ir iedarbīgi antioksidanti, kas palīdz no organisma izvadīt brīvos radikāļus, tāpēc noder vēža profilaksē.

  • Ja ogu tik daudz, ka svaigā veidā nav notiesājamas, tās var žāvēt un saldēt, izmantot ievārījumam, želejai, kompotam, spiest sulā. Antociānu klātbūtne dara sulu tik piesātinātu, ka to var izmantot gan bālāku sulu paspilgtināšanai, gan dziju krāsošanai.

Sibīrijas un Altaja tautu medicīnā veselības stiprināšanai jau izsenis lietojot arī sausserža ziedus, lapas, kā arī jauno dzinumu mizu, taču Latvijas speciālisti uz to nemudina.

Gan tālab, ka visu auga sastāvdaļu iedarbība mūsu reģionā vēl nav medicīniski pārbaudīta, gan tāpēc, ka vajadzīgo izejvielu iegūšana visbiežāk nodarītu pāri krūmam un mazinātu gaidāmo ražu.

Protams, ja ir vēlēšanās pavasarī pirms ogu nogaršošanas pārliecināties arī par ziedu iedarbību, to var darīt; tas pats attiecināms uz pārējām šī auga sastāvdaļām.

  • Tējkaroti kaltētu ziedu aplej ar glāzi verdoša ūdens, ļauj ievilkties, lieto ādas un gļotādas iekaisumu apmazgāšanai vai kompresēm.

Rudenī nenokavē

Ja mazdārziņā joprojām sausserža nav, vērts apdomāt tā ieviešanu. Jāstāda vismaz divas ēdamā sausserža šķirnes, lai notiktu svešappute. Protams, stādīšanu var veikt arī agrā pavasarī.

Kultūra ir ilggadīga – pieauguši skaitās tikai septiņgadīgi krūmi, bet intensīvas ražošanas periods ilgst līdz 15 gadiem. Tad ceri sāk vecot, tāpēc tie jāatjauno – gan retinot, gan izgriežot augstos skeletzarus, lai to vietā veidotos spēcīgi sānžuburi. Pēc atjaunošanas krūms bagātīgi ražo līdz 30 gadu vecumam.

Retināšanas laikā izgrieztajiem zariem vērts nošņāpt galotnītes un mēģināt tās nomizot vai sagriezt gabaliņos un sažāvēt (to var veikt arī pavasarī); tradicionālais mizas iegūšanas veids neder, jo resnākos zarus klāj apvalks, kas atgādina sausas lēkšķes.

  • Tējkaroti kaltētas mizas aplej ar glāzi verdoša ūdens, 10 minūtes pavāra, ļauj stundu ievilkties, nokāš, papildina ar vārītu ūdeni līdz sākotnējam tilpumam un lieto pa ēdamkarotei pirms ēdienreizēm, ja moka tūska.

Ziemā nenokavē

Ja uzmācas spēku izsīkums un jaušams vitamīnu trūkums, ja par sevi atgādina asinsvadu kaites un zudis kustēšanās prieks, īstā reize ziest uz pankūkām sausserža ogu želeju vai ievārījumu, pusdienās pamieloties ar atspirdzinošu kompotu vai novārījumu: vienu ēdamkaroti kaltētu sausserža augļu aplej ar glāzi vāroša ūdens, 4 stundas nostādina, izkāš, papildina ar ūdeni, līdz trauks atkal pilns, un dienas gaitā pamazām izmalko.

  • Tā kā sausserža ogas ir pirmais sezonas gardums, pareizāk tās notiesāt svaigas, nevis pūlēties ar gatavošanu uzglabāšanai.

Vilkābeles labās īpašības

Atšķirībā no mūsu senčiem mēs vilkābeli ar savu uzmanību īpaši nelutinām. Un slikti darām, jo košie augļi ir bagāti ar cukuriem, karotīnu, askorbīnskābi un B grupai piederīgšajiem vitamīniem, antociāniem, makro- un mikroelementiem, un pektīnu. Vairāk par vilkābeli un tās izmantošanu uzzināsiet šajā rakstā.

Augs uz mūsu planētas aug jau no mezozoja ēras krīta laikmeta.
Vilkābeles latīniskais nosaukums cēlies no grieķu vārda
„krataios” – stiprais, kas liecina par koksnes īpašībām. Vilkābele aug kā koks vai krūms. Zied ar baltiem, retāk ar sarkanīgiem ziediem. Ziediem ir specifisks aromāts. Augļi ir sarkani, retāk dzelteni – sarkanīgi ar miltainu mīkstumu. Zied maijā – jūnijā. Dabā vilkābele izplatīta galvenokārt Ziemeļamerikā un Eirāzijā, kur tā aug vienatnē vai krūmāju grupās nogāzēs, gravās un mežmalās.

Vilkābele daudzu tautu mitoloģijā dēvēta gan par mērķtiecības simbolu, gan stipro ļaužu koku, gan uzticības nodrošinātāju laulāto attiecībās. Jau senajā Grieķijā tās ziedi un augļi izmantoti arī dziedniecībā.

Vilkābele skaisto ziedu un dekoratīvo augļu dēļ nereti audzēta dzīvžogos, tomēr pieder ārstniecības augiem.

Šim rožu dzimtas krūmam vai kokam sugu daudz, vairāki simti. Latvijā pazīstamākas sešas, septiņas. Tās atšķiras gan pēc lapu formas, gan augļu lieluma un veidola, bet piederīgas ārstnieciskajiem augiem, jo uzlabo sirdsdarbību, sekmē asinsvadu, īpaši vainagartēriju, paplašināšanos, mazina infarkta risku, izceļas ar spēcīgu antioksidanta iedarbību, veicina miega kvalitāti, kliedē nervozumu. Kopā ar ginka preparātiem der atmiņas uzlabošanai.

Izmēģini!

Gan tautas medicīnā, gan farmaceitisko preparātu gatavošanā tikpat plaši kā augļi tiek izmantoti vilkābeles ziedi un jaunās lapas. No tiem gatavotas tējas, uzlējumi, novārījumi, tinktūras un ekstrakti ir labs līdzeklis pret sklerotiskām izmaiņām sirds asinsvados un aritmijas mazināšanai, asinsrites veicināšanai, asinsspiediena pazemināšanai, miega kvalitātes uzlabošanai. Ieteicams arī tiem, kam problēmas ar nierēm un nosliece uz akmeņu veidošanos urīnpūslī.

  • Ātrais līdzeklis spēka atjaunošanai – pavasarī, tikko nokusis sniegs un augi sāk mosties dzīvībai, noguruma aizgaiņāšanai ieteicams pakošļāt vilkābeles sīkzariņus.

  • Ziedu un lapu uzlējums. Divas ēdamkarotes vilkābeles ziedu un lapu maisījuma aplej ar puslitru verdoša ūdens, atstāj pāris stundas ievilkties. Lieto pa 50 mililitriem trīs reizes dienā pirms ēšanas, ja pārlieka vairogdziedzera aktivitāte izraisījusi paātrinātu sirdsdarbību – par mazāko nieku rodas tāds satraukums, ka sirds lec kā neprātīga.

  • Ziedu uzlējums. Ēdamkaroti svaigu vai žāvētu ziedu aplej ar glāzi verdoša ūdens, ļauj slēgtā traukā pāris stundu pastāvēt. Lieto pēc ēšanas pa ceturtdaļaglāzei 3-4 reizes dienā sirsdarbības uzlabošanai.

  • Augļu novārījums. Ēdamkaroti sasmalcinātu augļu aplej ar glāzi ūdens, uzvāra, ļauj ievilkties, dzer pa pusglāzei purms ēšanas asinsspiediena normalizēšanai un sirdsdarbības uzlabošanai.

  • Vilkābeles tinktūra. Ēdamkaroti svaigu ziedu aplej ar glāzi degvīna un, ik pa laikam saskalinot, ļauj nedēļu ievilkties. Lieto pa 20-30 pilieniem četras reizes dienā pirms ēšanas, ja paaugstināts asinsspiediens, problēmas ar sirds un asinsvadu veselību, traucē klimaksa provocēta neiroze, vecuma bezmiegs vai ja pārlieku aktīvi sācis darboties vairogdziedzeris.

  • Vilkābeles tēja:

1. variants: ēdamkaroti vilkābeles ziedu un tikpat daudz dumbrāju zaķpēdiņu aplej ar divām glāzēm verdoša ūdens, uzvāra, ļauj ievilkties – līdzeklis nieru un urīnpūšļa iekaisuma mazināšanai, pret sāpēm sirds apvidū un paaugstinātu asinsspiedienu.

2. variants: aptuveni vienādās daļās vilkābeles, upeņu un meža zemeņu ziedi, lapas un augļi un mežrozīšu augļi; tos aplej ar verdošu ūdeni (ņem tējkaroti drogas uz glāzi ūdens), uzvāra, ļauj ievilkties. Dzer pa glāzei trīsreiz dienā – pret bezmiegu un reiboņiem, aterosklerozes riska mazināšanai, vairogdziedzera aktivitātes piebremzēšanai un asinsspiediena pazemināšanai.

Veselīgie augļi

Cukuriem, organiskajām skābēm, karotinoīdiem, flavonoīdiem, miecvielām, vitamīniem, eļļām, minerālvielām un citiem labumiem bagātīgie vilkābeles augļi der gan zālēm, gan lietišķam ēdienkartes papildinājumam. Tajos esošo mikroelementu vidū īpaši izceļams selēns, kas vajadzīgs stabiliem nerviem un stiprai imunitātei.

Augļi ir arī laba izejviela ziemai glabājamo krājumu papildināšanai. Gatavojot džemu, biezeni vai ievārījumu, šie kauleņi jāatbrīvo no sēkliņām. To var darīt, gan katru atsevišķi pārgriežot un iztīrot, gan savārītu vai krāsnī izsautētu masu izberžot caur sietu. Tējai, kompotam un veselības maisījumiem paredzētos augļus var žāvēt ar visiem kauliņiem.

  • Vilkābeles augļu biezeni gatavojot, ogas uz lēnas uguns vāra, kamēr mīkstas, izberž caur sietu, kilogramam iegūtās masas pievieno glāzi ūdens un puskilogramu cukura, uzkarsē. Karstu pilda burkās, aizvāko.

  • Veselīguma ziņā nepārspējams ir vilkābeles augļu un brūkleņu biezenis. Pirmie stiprina sirdi, otrās veicina nieru darbību un vienlaikus normalizē asinsspiedienu. Cukura vajag maz, garša brīnišķīga. Tikpat labi ar vilkābeli sader dzērvenes un āboli.

  • Viltotā kafija – vispirms augļus pāris minūtes patur vārošā ūdenī (tas vajadzīgs, lai žāvējot labāk saglabātos spilgtā krāsa), tad nokāš, ar visiem kauliņiem izkaltē, samaļ kafijas dzirnaviņās, attiecībā 3:1 sajauc ar grauzdētiem cigoriņiem. Dzer kafijas vietā. Iespējams, šāda vai mazliet variēta recepte vairāku tautu virtuvē ieguvusi kafijas nosaukumu tālab, ka daudzu organisko skābju vidū augļi satur arī kafijskābi.

  • Vilkābeļu maize – kaltētas un pulverizētas ogas pievieno baltmaizes mīklai, lai piešķirtu tai zeltainu nokrāsu un ļautu ilgāk saglabāties svaigai.

  • Vilkābeles augļu kompots – ienākušos augļus atbrīvo no kauliņiem, pārlej ar cukura sīrupu, uz vairākām stundām atstāj ievilkties, tad sīrupu nokāš un uzvāra, karstu uzlej uz ogām vēlreiz un burkas aizvāko.

  • Atspirdzinošs dzēriens – glāzei vārīta ūdens pievieno vienu ēdamkaroti vilkābeles augļu biezeņa, ēdamkaroti veikalā nopērkama kvasa koncentrāta, tējkaroti medus un ledu un citronu.

  • Vilkābeles augļu un auzu pārslu dzēriens – kilogramu krāsnī sasautētu augļu izberž caur sietu. Uzvāra 300 gramus iepriekšējā vakarā ar trim litriem ūdens pārlietu auzu pārslu, atdzesē, nokāš, novārījumu samaisa ar vilkābeles augļu masu, pievieno simts gramus cukura vai medus. Šāds dzēriens der visiem novārgušajiem, bet jo īpaši veciem ļaudīm, kas sirgst ar sirds un asinsvadu kaitēm vai sūdzas par atmiņas pavājināšanos un bezmiegu.

  • Gogelmogels ar vilkābeli – ēdamkaroti sulas vai biezeņa sajauc ar astoņām ēdamkarotēm kefīra, pievieno olas dzeltenumu, kas sakults ar karoti cukura vai medus.

  • Augļu novārījums – ēdamkaroti sasmalcinātu augļu aplej ar glāzi ūdens, uzvāra, ļauj ievilkties, dzer pa pusglāzei pirms ēšanas asinsspiediena normalizēšanai un sirdsdarbības uzlabošanai.

Vērts iegaumēt

  • Vilkābeles augļi jāvāc tikai tad, kad īsti ienākušies – pusgatavi tie var izraisīt vieglu saindēšanos. Savukārt ziedkopas raujamas, kamēr tikko sāk plaukt.

  • Ziedu un lapu kaltēšanā temperatūra nedrīkst pārsniegt 40 °C, žāvējot augļus – līdz 70 °C.

  • Tā kā vilkābele satur bioloģiski aktīvas vielas, no tās gatavoto ievārījumu, kompotu un džemu nevajag apēst par daudz.

Kā cīnīties ar skudrām dārzā?

Siltajā laikā dārza skudras uzstājīgi apsēd pagalmus un dārzus, bieži vien pārvēršot atpūtu par īstām mokām. Šajā rakstā uzzināsiet par dažādām dabai saudzīgām metodēm, kā ar tām cīnīties.

Skudras vienmēr ir pārsteigušas ar savu čaklumu un nebeidzamo darba sparu. Tās lieliski spēj atbrīvot dārzu no dažādiem augu kaitēkļiem, taču diemžēl nereti cīnīties nākas ar viņām pašām. Dārzu saimniekiem ļoti labi ir pazīstams skudru radītais posts – tās var masveidā iznīcināt stādus, ziedus, sēklas un augļus. Tāpēc, ja dārza teritorijā ir parādījušās skudras, no tām jāatbrīvojas pēc iespējas ātrāk un efektīvāk, jo šie kukaiņi vairojas milzīgā ātrumā.

Kādu kaitējumu dārzam nodara skudras?

Pārsteidzoši, taču skudras var būt arī ļoti noderīgas. Viena skudru pūžna iemītnieki gada laikā spēj iznīcināt līdz pat 20 miljoniem citu dārza kaitēkļu. Taču, ja pamani, ka skudru skaits būtiski pieaug, zini – tava raža ir apdraudēta.

Skudras līdz ar saldo, sulīgo augu atliekām izplata nezāļu sēklas. Tas ir viens no cēloņiem, kas izskaidro straujo nezāļu vairošanos dārza teritorijā.

Viens no nopietnākajiem skudru radītiem dārza apdraudējumiem – laputu izplatīšana. Skudrām garšo laputu izdalītais saldais šķidrums, ko tie lielā daudzumā uzņēmuši no augiem. Tāpēc šos dārzaugu ienaidniekus atšķirībā no citiem kaitēkļiem skudras neaiztiek un pat rūpīgi aizsargā, pārnēsājot tos no vienas vietas uz citu. Laputis negatīvi ietekmē kultūraugu veselību. Izsūcot no augu dzinumiem sulu, kā arī pārnēsājot dažādas slimības un vīrusus, kas inficē augus, rezultātā var rasties diezgan lieli ražas zaudējumi. Laputis ir viens no bīstamākajiem dārza kaitēkļiem, tāpēc, iznīcinot skudras, var izvairīties arī no laputa radītā posta.

Velēnu skudras mēdz bojāt peoniju ziedus un pumpurus.

Melnās skudras visbiežāk iemitinās siltumnīcās.

Rūpējieties, lai augsnes virskārta starp augiem un rindām, tiktu regulāri rušināta. Augiem augot lielākiem, izmantojiet iespēju padziļināt rindstarpu apstrādi. Iespēju robežās to apvienojiet ar laistīšanu. Skudrām lieks mitrums ļoti nepatīk.

Komposta kaudzēs jānodrošina pietiekams mitrums, nepieciešamības gadījumā komposta kaudze jālaista.

Mazos pūžņus var izrakt ar lāpstu un spainī aiznest no dārza prom drošā ~50 metru attālumā.

Ķīmisku līdzekļu izmantošana kaitēkļu iznīcināšanai dārzkopjiem ne vienmēr iet pie sirds. Apstrādājot augus ar ķīmikālijām, tie var uzsūkt dažādas indīgas vielas, tāpēc daudzi cīņā ar kukaiņiem dod priekšroku tautas metodēm.

Vienkārši, bet ne īpaši efektīvi

Vienkāršākais veids – skudru pūznis jāaplej ar verdošu ūdeni. Var mēģināt pūznī nokaisīt ar karstiem pelniem vai atrakt zemi un uzliet karstu saulespuķu eļļu. Cits līdzeklis – izveidot skudru “lamatas”, ar saldu, lipīgu vielu, piemēram, sulu, aplaistīt zaru slotu un novietot to skudru aktīvākajā uzturēšanās vietā. Kukaiņi ātri vien pārmetīsies uz vilinošo saldumu, un tos ar visu slotu varēs iznest no dārza teritorijas.

Tomēr, kā novērots, šie vienkāršie cīņas līdzekļi nav pārāk iedarbīgi. Čaklās skudras parasti pulcējas daudzu miljonu kolonijās, ložņā zem zemes, veidojot tuneļus un kameras reizēm pat pāris metru dziļumā. Un ne eļļa, ne pelni, ne verdošais ūdens nenonāks līdz pūžņa galvenajam “štābam”, kur dzīvo skudru ciltsmāte.

Ziepjūdens

Lai to pagatavotu, nepieciešams izšķīdināt 0,1 litru šķidro ziepju 10 litros ūdens. Pēc tam ar ziepjūdeni jāapsmidzina bojātie augi. Kad šķīdums nožūst, tas pārvēršas par plēves kārtiņu, kas apņem laputi, pārtraucot tam skābekļa padevi un nonāvējot to. Jāatceras, ka augu lapas jāapstrādā no abām pusēm, jo laputis biežāk mitinās zem lapām.

Sīpolu vai ķiploku uzlējums

Dārza kaitēkļiem nepatīk ass aromāts, tāpēc efektīvs līdzeklis cīņā pret tiem ir sīpolu vai ķiploku uzlējums. Šķīdumu pagatavo, ieberot traukā vai burkā iepriekš sasmalcinātu sīpolu vai ķiploku, ko aplej ar ūdeni. Trauks kārtīgi jāaiztaisa ar vāku. Pēc septiņām līdz desmit dienām līdzeklis pret kaitēkļiem būs gatavs, taču tas pirms augu apstrādes jāatšķaida ar ūdeni vienādās proporcijās. Ar pagatavoto uzlējumu apsmidzina visus augus, tādējādi aizbaidot laputi un citus nevēlamus dārza “viesus”.

Arī pētersīļiem piemīt ļoti spēcīgs un ass aromāts, ko skudras nemīl. Smalki sasmalcinātas šo augu daļas sajauc ar augsni, tieši skudru pūznī un to ceļos

No garšaugiem vēl var izmantot sasmalcinātu lavandu vai ierakt skudru pūznī lavandas zariņus. Skudru ceļos var izbērt arī kanēli vai iejaukt to pašā skudru pūznī.

Bīstamais saldums

Viens no efektīvākajiem veidiem, kā dārzā atbrīvoties no skudrām – netālu no pūžņa novietot trauku ar cukura sīrupu, kurā iemaisīts insekticīds. Skudrām ļoti patīk saldumi, tādēļ viņas ar prieku mainīs savas ikdienas gaitas, lai panašķētos, turklāt uzcienās arī savu ciltsmāti. Apmēram nedēļas laikā varēs novērot, kā skudru pulki manāmi samazinās.

Alumīnija folija

Tāpat cīņā ar skudrām var palīdzēt alumīnija folija. Ar to jāaptin koku stumbri, folijas malas uzlokot uz augšu. Skudras nav tik lokanas, tāpēc tās nespēs tikt pāri asajām folijas malām.

Citrusaugļu mizas uzlējums

Aizbaidīt kukaiņus, nenodarot kaitējumu augiem, var, pagatavojot citrusaugļu mizas uzlējumu, kam ir ļoti spēcīgs aromāts. Tāpat derēs arī strutenes uzlējums, ko var pagatavot, auga ziedus pāris dienas izmērcējot ūdenī.

Vai arī no svaigā rauga vai sausā, sajaucot ar ūdeni, uzbriedina un izveido biezu pastu, pievieno vēl klāt ievārījumu un medu. Nosmērē skudru ceļus.

Nežēlīgāk, bet ar garantiju

Galvenais uzdevums ir iznīcināt skudru pamatēdienu – laputis, kas parasti mitinās krūmos un kokos, zem kuriem parasti izveidojas milzu skudru pūžņi. Koka vai krūma stumbru var aptīt ar līmpapīru (līmes kārta uz ārpusi), skudras viegli uzķersies uz šādu triku un, lienot pa stumbru, pieķersies pie lipīgās virsmas. Kad uz lamatām sakrājies gana daudz skudru, līmpapīru var noņemt un sadedzināt.

Amonjaka šķīdums

Cīņā ar kaitēkļiem nereti izmanto amonjaka šķīdumu, ar kuru aplej skudru pūžņus. Pagatavošana: 10 litros verdoša ūdens izšķīdina vienu ēdamkaroti amonjaka un pievieno divas līdz četras ēdamkarotes cukura. Pēc pusstundas, kad šķīdums iegūs viendabīgu konsistenci, ar to varēs apsmidzināt augus. Šāds līdzeklis vājās amonjaka koncentrācijas dēļ augiem nenodarīs nekādu kaitējumu, taču kukaiņi gan ies bojā.

Borskābe

Borskābe ir iedarbīgs un ļoti efektīvs līdzeklis cīņā pret skudrām un citiem kaitēkļiem. Tas ir drošs gan augiem, gan dzīvniekiem. Borskābes pulveri sajauc vienādās proporcijās ar cukuru. Iegūto maisījumu izkaisa apkārt koku un krūmu stumbriem, uz skudru pūžņiem, kā arī ziedu un dārzeņu dobēm. Pēc kāda laika kukaiņi paši pametīs tava dārza teritoriju.

Viltus mājvietas izveide

Šim nolūkam vajadzēs vidēja izmēra māla puķupodu. To noliek uz skudru ceļa un pēc vairākām nedēļām, kad tās savu mājokli ir pārcēlušas zem puķu poda, podu paceļ un pūzni pārnes prom no dārza vai aplej ar vārošu ūdeni.

Dārza aizsardzība pret kaitēkļiem ir ilgstošs un darbietilpīgs process, tāpēc parazītu parādīšanos vienkāršāk ir novērst laikus, periodiski veicot profilakses pasākumus dārzaugu aizsardzībai ar saudzīgām, bet vienlaikus efektīvām tautas metodēm.

Kā izvēlēties paklāju?

Par vienu no nozīmīgākajiem mājokļa interjera elementiem nešaubīgi uzskatāms paklājs. Tas pilda vairākas funkcijas vienlaikus, piemēram, padara mājokli omulīgāku, uztur tajā siltumu un slāpē trokšņus. Pareizi izvietots, paklājs arī organizē telpu, vizuāli to apvienojot vai sadalot. Kā no plašā piedāvājumu klāsta izvēlēties savam mājoklim piemērotāko paklāju, un ko ņemt vērā, to iekļaujot interjerā? Par to uzzināsi šajā rakstā.

Paklājs telpā var kļūt par dizaina centrālo elementu, radīt mājīguma noskaņu un noslēpt dažādas grīdas nepilnības. Ieklāts mīkstais segums ir visnotaļ noderīgs, tomēr atsevišķi mīksti laukumi ļauj eksperimentēt ar stilu. Piemērotu paklāju var atrast jebkurai telpai. Tāpat arī iespējams eksperimentēt ar jau esošajiem paklājiem, mainot to novietojumu un atrašanās vietu.

Sāc ar paklāja materiāla izvēli

Uzsākot jauna paklāja “medības” vispirms iesaka izvēlēties, no kāda materiāla tas būs izgatavots. Paklājus iedala divās kategorijās – ir sintētiskie un ir dabīgie paklāji, kas izgatavoti, piemēram, no vilnas vai zīda. Protams, katram no šiem veidiem ir savas pozitīvās un negatīvās īpašības, kuras izsvērt izvēles izdarīšanas brīdī.

Izvēloties paklāja materiālu, jāņem vērā:

1) Kāda būs slodze uz paklāju;
2) Vai nav alerģijas pret kadu no materiāliem;
3) Svarīgi, vai mājās ir bērni un mājdzīvnieki;
4) Individuālās vēlmes – gaume.

Galvenie materiāli, no kuriem ražo paklājus:

1) Neilons. Tas ir viens no populārākajiem materiāliem, jo tas izturīgs, viegli tīrāms un ērti pielietojams jebkurai vajadzībai. Šādi paklāji lēnāk nodilst, ilgāk saglabā krāsu.

2) Poliesters. Mākslīgā šķiedra, ko iegūst, pārstrādājot PET. Šie paklāji ir laba alternatīva vilnai, ja vēlas ekoloģisku paklāju, ietaupot naudu. Materiāls, ko var izmantot visdažādākajām vajadzībām, jo paklāji no šī materiāla var būt gan ļoti pūkaini un biezi, gan zīdaini maigi un plāni.

3) Vilna. Tas ir zelta ieguldījums, jo kalpo visilgāk un ir pilnīgi dabisks, taču arī dārgs. Vilnas paklāji ir mīkstāki, pēc pieskāriena siltāki, vizuāli greznāki. Vilnas grīdas seguma priekšrocības ir lielāka aukstuma izolācija nekā sintētiskajiem paklājiem. Tie ilgi kalpo, taču tiem vajadzīga tīrīšana ar speciālajiem līdzekļiem, jo nepiemēroti var neatgriezeniski sabojāt paklāju. Atšķirībā no mākslīgo šķiedru paklājiem, ja paklājs aizsvilstas, tas nekūst, tikai svilst un ir viegli nodzēšams. Paklājs ir matēts, viegli pūkojas un nav tik spilgts, mēdz uzkrāt sevī putekļus un izraisīt alerģisku reakciju.

4) Akrils. Šie paklāji nav tik izturīgi, taču viegli kopjami. Īpaši spilgtas un niansētas krāsas, sari mēdz būt arī ar spīdumu.

5) Jauktie, piemēram, vilna ar poliesteru. Tas dod iespēju apvienot vienā paklājā divu materiālu priekšrocības, padarot paklāju: izturīgāku, mīkstāku, vieglāk kopjamu vai siltāku. Sajaukums ir dažādās proporcijās, kā, piemēram, 50/50, 40/60, 80/20 un tas ļauj paplašināt tā pielietojamību. Jāņem vērā, kādi materiāli ir kombinēti, jo, ja jauktajā materiālā ietilpst vilna, paklājs jātīra ar vilnai paredzētajiem līdzekļiem.

Dažādi paklāju veidi pēc izgatavošanas tehnoloģijas:

  1. Austs paklājs – neatkarīgi no tehnikas, jebkurš rokām austs paklājs ir unikāls, jo audējs tajā ieguldījis pūles, pacietību un izdomu. Šādi paklāji mēdz būt visnotaļ mākslinieciski, tāpēc bieži tie pilda vairāk dekoratīvu funkciju. Protams, tie ir tikpat praktiski kā rūpnieciski izgatavoti paklāji, tomēr ne visi spēj noskatīties, kā viņu mākslas darbs tiek sabradāts priekšnamā.

  2. Cilpiņu paklājs – no milzīga cilpu daudzuma veidots paklājs ir ļoti izturīgs grīdas segums. To izdevīgi izmantot telpās ar lielu kustību, piemēram, gaiteņos. Paklāji var tikt veidoti gan no viena, gan arī dažādu līmeņu cilpām, otrā gadījumā veidojot interesantas tekstūras virsmu.

  3. Cirptais paklājs – uz augšu vērsta plūksna, kas var atšķirties gan izmērā, gan arī apstrādē, piemērota dažādu telpu veidiem. Apgrieztai plūksnai ir taisni gali, savukārt neapgriezta plūksna izskatās kā norauti pavedieni. Šādiem paklājiem plūksna ir vienmērīgi taisna, nodrošinot līdzenu, mīkstu virsmu.

  4. Garplūksnas paklājs – ļoti mīksts, garas un pūkainas plūksnas paklājs, kas piemērots guļamistabai, reizēm tiek izmantots arī vannasistabās. Šādus paklājus var ātri nomīdīt, tāpēc tie pilnīgi noteikti nav piemēroti telpām ar lielu kustību.

  5. Bārkšu paklājs – līdzīgi kā cirptajam, arī šim paklājam ir uz augšu vērsta plūksna, tomēr tā neveido taisnu virsmu, jo bārkstis ir salīdzinoši garas un liecas uz sāniem. Plūksnu cilpas var apgriezt, lai paklājs būtu mīkstāks.

Izmēram ir nozīme

Paklāja izmērs atkarīgs gan no telpas izmēra, gan arī no mērķa. Tam nevajadzētu noklāt visu grīdu, jo paklājam nepieciešams dabisks rāmis. Turklāt, ja esi nolēmis paklāju izklāt pa visu grīdu, varbūt tomēr ir vērts pārdomāt mīkstā grīdas seguma izmantošanu.

Paklājam nevajadzētu atrasties cieši blakus mēbelēm vai sienām, vēlams ievērot 30cm – 60cm brīvu atstarpi, lai paklājs neizskatītos par lielu. Tā kā pasaulē nav vienotu paklāju izmēru standartu, pasūtot to no ārzemju interneta vietnēm, pārliecinies par izmēra atbilstību.

Nekad neiegādājies paklāju, nezinot tā pielietošanas mērķi. Beigu beigās tas var izrādīties par lielu, vai par mazu, bet paklājs nav auduma gabals, ko var apgriezt un apšūt galus.

Ēdamistabā paklājam jābūt tik lielam, lai pie galda, atbīdot krēslus, tie vēl joprojām atrastos uz paklāja.

Guļamistabā paklāju vajadzētu novietot gar divām trešdaļām gultas malas, brīvo vietu atstājot naksskapītim.

Dzīvojamajā istabā dīvāna priekšējām kājām jāatrodas uz paklāja, bet aizmugurējām uz pamata grīdas seguma. Šādi telpa izskatīsies pārdomāta, turklāt vilinās ciemiņus apsēsties. Tāpat rūpīgi jāpārdomā paklāja krāsa, jo šajā telpā tas noteikti kļūs par centrālo elementu. Gaiši toņi radīs plašuma un brīvības sajūtu, savukārt tumšs paklājs šķietami vēsu telpu padarīs omulīgāku.

Koridorā izritināts garš paklājs vairāk kalpos dekoratīviem mērķiem, tomēr tam vajadzētu būt veidotam no īsas plūksnas vai cilpiņām, lai tās neizstaigātu un atvieglotu tīrīšanu. Telpās, kurās notiek liela kustība, izvēlies raibus un īsas plūksnas paklājus.

Iekļauj mājokļa interjerā

Paklājs ir interjera dizaina elements, kas apvieno, ierāmē, ierobežo un organizē. Līdz ar to tas ir fantastisks līdzeklis kā atdalīt, piemēram, ēdamzonu no pārējās dzīvojamās telpas, izveidot rotaļu stūrīti bērnistabā vai atpūtas zonu viesistabā.

Kopšana

Katram paklāja tipam nepieciešama individuāla kopšana, atkarībā no tā materiāla. Tas labāk kalpos un pildīs savas funkcijas, ja paklājs tiks regulāri tīrīts. Lai atbrīvotos no virspusē esošajiem netīrumiem un putekļiem, izmanto putekļusūcēju – gan augšpusē, gan zem paklāja, kur arī uzkrājas smiltis un putekļi. Ja uz paklāja ir radušies traipi, tos vēlams iztīrīt bez kavēšanās, lai neieēdas paklāja šķiedrās. Viskozes paklājam labāk izvēlēties sauso kopšanu, jo tas iesūc sevī ūdeni un kļūst neaizsargāts, kā rezultātā viegli var sabojāt paklāja struktūru. Jābūt uzmanīgam arī kopjot džuta paklāju, jo mitrā veidā tas var sarauties.

Padomi, izvēloties paklāju:

  • Liels paklājs vienmēr pievērsīs uzmanību, tādēļ piesātinātā interjerā, kurā ir daudz oriģinālu mēbeļu un skaistu detaļu, vislabāk iederēsies paklājs vienā tonī ar minimāli pamanāmu zīmējumu.

  • Mazi, pūkaini paklāji ir lielisks aksesuārs, ko var izmantot jebkurā telpā kā interjera akcentu. Tie lieliski izskatās gan pie kamīna un krēsliem, gan, protams, guļamistabā pie gultas.

  • Lai arī tradicionāli guļamistaba tiek uztverta ka telpa, kurā piemērots liels un pūkains paklājs, ņem vērā, ka tieši tur veidojas vislielākais putekļu slānis (katrs zina, ka zem gultas „ne no kurienes” uzrodas lieli putekļu vīkšķi). Tāpēc, iespējams, vairāki nelieli un viegli izpurināmi paklājiņi gultas malās būs ērtāks un veselībai drošāks risinājums nekā liels paklājs. It sevišķi, ja ir nosliece uz dažādu veidu alerģijām.

  • Lielu uzmanību jāpievērš paklāja krāsai, īpaši, ja ir vēlme iegādāties lielizmēra paklāju, jo toņa iespaidā telpas lielums vizuāli var izmainīties.

  • Tumšām istabām piestāvēs paklājs siltos toņus, savukārt gaišās istabās – aukstos toņos.

  • Uz tumšas grīdas pamanāmi un ekstravaganti izskatīsies paklājs kontrastējošā krāsā.

  • Izvēloties lielo paklāju, jāņem vērā svarīgs nosacījums – attālumam no sienām līdz paklāja malām ir jābūt 15 līdz 20 cm.

  • Sintētiskie paklāji mūsdienās ir gana pieejami cenas ziņā, tāpēc tos var izmantot un mainīt arī sezonāli. Piemēram, vasarā dekorēt telpu ar jautrāku un spilgtāku paklāju, bet aukstajā sezonā – pūkaināku grīdas klājumu mierīgos toņos. Šis ieteikums gan derēs tikai tiem, kam ir pietiekami vietas neizmantotā paklāja ieziemošanai.

Kas jāņem vērā, izvēloties pirmos apavus bērnam?

Būt par vecākiem ir ne tikai aizraujoši, bet arī gana izaicinoši, jo nemitīgi ir jāizglītojas un jāmeklē atbildes uz tā brīža aktuālajiem jautājumiem. Laikā, kad bērns mācās celties kājās un spert pirmos soļus, rodas jautājums, vai un kādus apavus mazajam izvēlēties. Par to lasiet šajā rakstā.

Vecāku vidū ir nemitīgas diskusijas, kāda apavu izvēle būtu pareizā brīdī, kad bērns sāk celties kājās. Vieni uzskata, ka tie ir stingri un noslēgti apavi, citi pārliecināti, ka apavi jāvelk, tikai dodoties ārā. Novērojumi liecina, ka vecāki arvien retāk un retāk ļauj bērniem dzīvoties basām kājām, un tā savā ziņā ir kļūda, jo pēdās ir daudz punktu, kuru stimulēšana ir nepieciešama. Ja bērnam nav kādu specifisku veselības problēmu, kuru dēļ apavi būtu obligāti velkami, labi ir ļaut mazajam dzīvoties basām pēdām gan istabā, gan iespēju robežās arī ārā. Staigājot bez apaviem, bērnam ir iespēja iepazīt, kā ir staigāt uz pirkstgaliem, papēžiem, ārējām un iekšējām pēdas malām. Istabā var izvēlēties arī ērtas sandales. Ja bērnam reizē ar pirmajiem soļiem nesāk vilkt kurpes vai sandales, visticamāk, viņš daudz vairāk laika pavadīs rāpojot, kas ir ļoti būtisks process mazuļa attīstībā. Apavi parasti traucē rāpot, tāpēc mazulis centīsies daudz vairāk celties kājās.

Kas jāņem vērā?

Dodoties ārā, apavus parasti nepieciešams vilkt, kad bērns vairs nevēlas sēdēt ratos, bet grib iet saviem spēkiem. Tad ieteicams izvēlēties apavus ar mīkstu elastīgu zoli un pietiekami platu purngalu. Ja apavi būs pārāk stingri un ar augstu kapes daļu, bērnam būs grūti kustēties, piemēram, pieceļoties no sēdus stāvokļa. Pazole nedrīkst būt augstāka par puscentimetru. Gan purngali, gan papēži drīkst būt vaļēji. Svarīgi, lai apavi stabili turas pie kājas, netaisās vaļā.

Nereti speciālisti apavus iesaka uzreiz vilkt tiem bērniem, kas ļoti agrā vecumā (piemēram, sešos mēnešos) jau stutējas kājās, bet šādos gadījumos par pareizo rīcību vajadzētu konsultēties ar ārstu, tāpat būtu vēlams pārdomāt, vai mājās esošā vide ir bērnam gana interesanta, kas veicinātu atrašanos rāpus stāvoklī.

Apavu iegāde

Kad pieaugušie iegādājas sev apavus, viņi parasti dodas uz veikalu un tos pielaiko. Ja apavi paredzēti bērnam, arī tad atvasi vajadzētu ņemt līdzi uz veikalu, lai pārliecinātos, ka noskatītie apavi patiešām derēs, un piemērotākais laiks ir pēcpusdiena, kad pēc dienas slodzes kāja ir nedaudz pietūkusi. Tas ir īstais izmērs, pēc kura jāvadās, izvēloties apavus ikdienas nēsāšanai.

Var darīt tā, ka no kurpes izņem pēdiņu, lai pārliecinātos, ka pēda patiešām ieguļas tai paredzētajā vietā. Apavus var pirkt arī nedaudz par lielu, bet ne vairāk par centimetru. Svarīgi, lai apavi nebūtu par šauru un nespiestu, jo tad var sākt ieaugt nagi vai pat deformēties pirksti.

Ja bērna pirmie apavi ir mantoti no brāļa, māsas vai kāda cita bērna, jāraugās, vai tie nav nošķiebti un pēdas daļā nodiluši. Ja zināms, ka iepriekšējam valkātājam bijušas kādas pēdas problēmas, labāk šos apavus neizmantot, lai šīs problēmas, kas “ievalkātas apavā”, nepārmantotos.

Bērniem vecumā no viena līdz trim gadiem kājas izmērs ir jāpārbauda ik pēc 6 līdz 8 nedēļām, jo kājiņas aug ātri un bērns vēl īsti neprot pats paskaidrot, kā jūtas.

Metodes, kā pārbaudīt, vai izvēlētā kurpe der:

  • Īkšķa metode

Paspiežot apavu purngalu ar īkšķi, ir iespējams noteikt, vai īkšķim ir vieta starp garāko kāju pirkstu un purngalu. Bērnam vajadzētu stāvēt kājās. Ja īkšķim ir vieta, tad arī pēdai apavos ir pietiekami daudz brīvas vietas. Tomēr jāņem vērā, ka, uzspiežot ar īkšķi uz apavu purngaliem, bērni refleksīvi sasprindzina kāju pirkstus. Tad kurpe var likties lielāka nekā ir patiesībā. Mēriet ar rezervi.

  • Ar kartona šablonu vai ar zoli

Lai būtu pilnībā pārliecināti, ka apavu garums atbilst vajadzīgajam izmēram, pirms apavu pirkšanas uz kartona uzzīmējiet jūsu bērna pēdu nospiedumus. Purngalam pievienojiet vismaz vēl 1,2 cm, tad izgrieziet pēdas nospiedumu. Ja kartona šablonu var pilnībā ielikt kurpē, tad šis apavu pāris bērnam derēs. Katrai kājai sagatavojiet savu šablonu, jo abu kāju izmēri var nedaudz atšķirties.
Līdzīga metode, kas ļauj pārbaudīt, vai apavi der vai nē, ir zoles metode. Izņemiet no kurpes zoli, ļaujiet mazulim uz tās uzkāpt. Tādā veidā jūs redzēsiet, cik daudz brīvas vietas patiesībā ir kāju pirkstiem.

  • Multiple width system

Apaviem jāder bērnam ne tikai garumā, bet arī platumā. Labi aprīkotā apavu veikalā var izmērīt bērna pēdas garumu un platumu ar īpašu WMS (Multiple width system) sistēmas mērīšanas ierīci. WMS ir trīs platuma līmeņi – plats, vidējs un šaurs. Stāvot uz šīs ierīces, var tieši noteikt pēdas platumu un garumu. Ir arī īpaši šīs sistēmas ierīču modeļi, kas spēj izmērīt apavu iekšpusi, jo ne vienmēr kājas izmērs sakrīt ar apavu iekšpuses izmēru.

Vai izvēlēties apavus ar supinatoriem?

Vēlot labu saviem bērniem, vecāki bez saskaņošanas ar speciālistu mēdz izraudzīties apavus ar supinatoriem, domājot, ka tie, balstot pēdas velvi, mazinās plakanās pēdas risku. Taču šādi apavi jāvelk tikai tad, ja speciālists ieteicis, pretējā gadījumā augšstilba un pēdas muskuļiem nav iespēju pilnībā veikt savas funkcijas. Vēl labāk, ja ir iespēja piedāvāt bērnam dažādas nelīdzenas virsmas, lai trenētu pēdas muskuļi. Tā ir laba plakanās pēdas profilakse. Bet, ja ir kādas ortopēdiskās problēmas vai pēdu deformācijas, būtu jāvēršas pie ortopēda un jāseko viņa rekomendācijām.

Vēl ļoti labi ir padarīt virsmu, pa kuru bērns staigā, nelīdzenu (uzliekot uz grīdas dvieļus, sedziņas, spilvenus) – šādā veidā pēdas muskuļiem ir iespēja nostiprināties vēl vairāk, kas mazinās risku saskarties ar pēdu problēmām turpmāk. Mājas apstākļos var uzmeistarot sajūtu taku, piemēram, kastītēs saberot akmentiņus vai spilvendrānās – pupas vai zirņus. Basām kājām staigājot pa šādiem šķēršļiem, tiek kairināti daudzie punkti pēdās, kam ir ietekme uz visu cilvēka organismu. Tomēr svarīgāk par visu pēdu pareizai attīstībai ir daudz kustību gan telpās, gan ārā kopā ar vecākiem.

Apavu materiāli

Ja neesat pārliecināti, ka apavs būs ļoti ērts, labāk izvēlēties kurpes no mīkstāka, vieglāka un elastīgāka materiāla. Tajos var vieglāk pastiepties pirkstgalos, kā arī pastāvēt uz papēžiem. Zolei nedrīkst būt slidena. Lai izvairītos no negadījumiem, nevajadzētu būt arī paaugstinātam papēdim.

Neizvēlieties apavus ar ieliekamajām polsterētajām zolītēm. Veselām bērnu pēdiņām ir vajadzīgs treniņš! Tās vēlas pašas atrast sev ērtāko pozu apavos.

Apaviem ir jābūt izgatavotiem no elpojoša un ūdensizturīga ārpuses apdares materiāla, kas atgrūž mitrumu. Iekšpusei jābūt spējīgai absorbēt mitrumu un pēc tam to atkal nogādāt ārpusē.

Gumijas zābaki un lakādas apavi vai plastmasas veicina pēdu svīšanu. Tos drīkst nēsāt neilgu laiku.

Kalanhojas ārstnieciskās īpašības

Lai arī kalanhoju pazīstam kā krāšņi ziedošu augu, kas savus spilgtos ziedus atrāda pavasara un vasaras mēnešos, plūksnainā kalanhoja atšķiras ar to, ka lapas un no tām gatavotie uzlējumi ir mūsu veselībai ļoti vērtīgi. Šajā rakstā būs iespējams uzzināt vairāk par šo brīnumaugu un iespējām, kā to izmantot.

No visām kalanhojām ārstniecībā izmanto plūksnaino kalanhoju (Kalanchoe pinnata), lai gan arī citām ir vairākas vērtīgas, ārstnieciskas īpašības.

Plūksnainajai kalanhojai raksturīgas biezas lapas, kas pēc formas ir iegareni olveida un ar robotām malām. Lielākām lapām malās novērojami tādi kā sīki mezgli, no kuriem ar laiku attīstās jauni augi, savukārt stumbra daļa ir gluži kā pārkoksnējusies. Visbiežāk šis augs sasniedz 60 centimetru augstumu, bet var novērot, ka tas izaug pat 120 centimetrus augsts.

Drogai izmanto auga sulīgās galotnes un lapas. No tām iegūst sulu un ekstraktu.

Savulaik plūksnainā kalanhoja dēvēta par ”simt vainu dakteri” un tam bijuši pamatoti iemesli. Iesnu ārstēšanā šī auga lapu sulu var iepilināt degunā, bet, ja gadījies saaukstēties un parādījies arī klepus, tad divas stundas pēc dienas pēdējās ēdienreizes var apēst vidēju lielu auga lapu, un slimības simptomi ievērojami ātri pazudīs. Arī angīnas gadījumos tautas medicīnas atzinēji iesaka košļāt tieši šo augu, jo tas neticami ātri mazina sāpes. Ja kaut nedaudz sāp kakls, arī tad var droši ēst lapas, kaut ar visiem bērniņiem, kas karājas pie lapas. Kalanhojas novārījumu var lietot kakla skalošanai, brūču ārstēšanai un pat kosmetoloģijā, tīrot seju. Pirms preparātu sagatavošanas augu, kas sasniedzis piecu gadu vecumu, trīs dienas nelaista un notur tumšā vietā.

Audzēšana

Audzēšanas ziņā šis augs nav prasīgs pret piemērotiem apstākļiem un tas itin labi spēs pielāgoties dažādiem klimatiem. Patiesībā ir pat grūti atrast apstākļus, kuros šis augs nejustos labi, tāpēc atliek vien ievērot to, lai augs nebūtu pārāk tiešos saules staros, bet gan pusēnā, savukārt laistīšanā jāievēro mērenība. Augsne nedrīkst būt slapja, bet arī speciāli iekaltēt to nevajadzētu. Pārbaudi augsnes mitrumu ar pirkstu, ja tā ir sausa, tad aplej, bet tā, lai zeme būtu viegli mitra.

Šis augs ir unikāls ar to, ka nogriežot lielu lapu, ar laiku izveidosies jauni ar augi ar stumbru, lapām un saknēm, tāpēc arī pavairot to nav grūti.

Kāpēc Vācijā kalanhoju dēvē par “Gētes lapām”

Visbiežāk audzē plūksnaino, Degramona kalanhoju, un pēdējā laikā dažādām krāsām sīkiem ziediem ziedošo Blosfelda kalanhoju. Pēc astoņu gadu pētījumiem zinātniski pierādīts, ka plūksnainās kalanhojas sulai piemīt antibakteriālas, pretiekaisuma un brūces dziedējošas īpašības un tikai pēc septiņu gadu pārbaudēm klīnikās to atļāva lietot medicīniskā praksē un ražot rūpnieciski.

Tautas medicīnā plaši izmanto Degramonas kalanhoju. Tās lapu malās attīstās vairumpumpuri, no kuriem veidojas sīki augi – “bērniņi” ar 2 – 3 lapiņām un baltām pavedienveida saknītēm. Nokrītot augsnē, pumpuri iesakņojas un izaug jauns augs. Mazie “bērniņi” ir dzīvotspējīgi, jo gadu var iztikt bez ūdens, saglabājot augšanas spējas. Vācijā kalanhoju dēvē par “Gētes lapām”, jo Volfgangs Gēte, nodzīvojot ilgu mūžu, organisma atjaunināšanai un pretestības spēju stiprināšanai ikdienā lietoja ēdamkaroti “bērniņu”.

Augi satur organiskās skābes: ābolskābi, citronskābi, skābeņskābi un etiķskābi, fermentus, kas veicina žults izdali, mazina organisma autointoksikācijas risku un uzlabo uztura uzsūkšanās procesu, kā arī kalciju, vitamīnus C un P. No makro un mikroelementiem lapās ir daudz alumīnija, magnija, kalcija, vara, cinka, dzelzs, silīcija un mangāna, daudz miecvielu, polisaharīdu, kā arī citu bioloģiski aktīvu vielu. Preparāti stimulē imūnsistēmu, dziedē brūces, piemīt pretiekaisuma, baktericīdas, pretsāpju, asinis apturošas spējas, tie labi attīra brūces no atmirušiem audiem, veicina ādas un gļotādas atjaunošanos.

Iesaka košļāt un pievienot salātiem

Zinātniski pamatoti ir noteikumi, ka pirms preparātu gatavošanas nogrieztās auga lapas nomazgā aukstā, tekošā ūdenī, apžāvē un uz septiņām dienām ievieto ledusskapī 5 – 10 grādu temperatūrā, to nepārsniedzot. Atrodoties ekstremālos apstākļos – tumsā, aukstumā, augā veidojas biogēnie stimulatori, kas ļauj auga šūnām izdzīvot, neaiziet bojā. Nonākot cilvēka organismā, minētās vielas to pozitīvi iespaido.

Apbrīnojamas ir kalanhojas ārstnieciskās spējas, un tās kopš seniem laikiem izmanto tautas un tradicionālajā medicīnā, visbiežāk sulas veidā. Uzskata, ka sulai piemīt spēcīgākas ārstnieciskas īpašības un palielināts bioloģiski aktīvo vielu daudzums, to gatavojot augusta sākumā vai oktobra beigās. Visplašāk kalanhoju lieto ķirurģijā, ginekoloģijā, stomatoloģijā, ausu un acu slimību ārstēšanā. Pirms sulas izspiešanas zaļās lapas un stublāju sasmalcina, iegūstot viendabīgu, pusšķidru masu, kuru nospiežot, rodas duļķaina sula. Lai sula būtu dzidra, to nostādina ledusskapī, izfiltrē un iekonservē, pievienojot spirtu līdz 20 procentiem. Noslēgtos traukos sulu gadu uzglabā vēsā vietā.

Tautas medicīnā kalanhojas sulu izmanto tīrā veidā gripas profilaksē (sakarā ar novēroto pretvīrusu aktivitāti), ARS, iesnu un angīnas ārstēšanā. Ieteicams kalanhojas lapas košļāt minētajos gadījumos. Kalanhojas lapas var uzskatīt par vitamīnu avotu pavasarī, tāpēc ieteicams tās pievienot salātiem. Saaukstēšanās sākuma stadijā glāzei ūdens pievieno tējkaroti svaigas sulas un izdzer. Iesnu gadījumā svaigi spiestu sulu (atšķaidītu ar ūdeni vai eļļu 1:5) pilina trīs, četras reizes dienā pa pāris pilieniem katrā nāsī. Atsevišķos gadījumos gripas komplikāciju deguna blakusdobumu iekaisuma novēršanai pilina degunā arī no lapām izspiestu svaigu sulu. Kairinot gļotādu, tā izraisa šķaudīšanu un tādā veidā attīra dobumus.

Palīdz atveseļoties pēc smagām slimībām

Ja ir angīna, tonsilīts, smaganu iekaisuma paasinājums, pēc iespējas biežāk rīkles dobumu skalo ar sulai pievienotu siltu ūdeni vienādās attiecībās. Citā variantā divas ēdamkarotes sasmalcinātu lapu aplej ar glāzi vāroša ūdens, vāra ūdens vannā 2 – 3 minūtes, nostādina 20 minūtes, izkāš un pēc iespējas biežāk novārījumu lieto mutes dobuma un kakla skalošanai. Ārstēšanas kurss – vismaz nedēļa.

Paradontozes, mutes gļotādas iekaisuma gadījumos ieteicams sulā samērcēt nelielus vates vai marles tamponus un pielikt kompresi iekaisušai vietai, noturot to 30 – 40 minūtes vairākas reizes dienā. Ārstēšanas kurss ir ne mazāk kā nedēļa. Zobu sāpju gadījumā sāpošā zoba rajonā smaganai pieliek sulā samērcētu marlīti uz 10 – 20 minūtēm 2 – 3 reizes dienā, var piesiet arī ārpusē pie vaiga un noturēt visu nakti līdz zobārsta apmeklējumam. Dzirdes nerva iekaisuma gadījumā ausī ievieto kalanhojas izvilkumā samitrinātu tamponu. Ausi pārklāj ar vati un silti nosien ar vilnas audumu uz nakti.

Sevišķi lielu popularitāti kalanhoja ieguva kā biostimulators pēc akadēmiķa V.Filatova eksperimentāliem un klīniskiem pētījumiem. Pēc smagām pārslimotām slimībām, vispārēja nespēka, fiziska, nervu izsīkuma, ēstgribas un vitamīnu trūkuma gadījumos iesaka katru dienu apēst tējkaroti “bērniņu” vai pievienot tos pie salātiem. Ieteicams izmantot arī šādu maisījumu: 150 gramiem svaigas kalanhoju sulas pievienot 250 gramus medu un 350 gramus vīna “Kagors”, nostādina to 4 – 5 dienas tumšā vietā, periodiski saskalojot, un lieto pa ēdamkarotei trīs reizes dienā pirms ēšanas. Ārstēšanas kursa ilgums ir vismaz divas nedēļas. Tā kā sulai piemīt pretiekaisuma un pretsāpju iedarbība, kā arī tā regulē organisma vispārējo vielmaiņu un šūnu vielmaiņas procesus, to izlieto artrozes un poliartrīta ārstēšanā. Kompresēm var izmantot arī biezumus, kas palikuši pēc sulas izspiešanas, sajaucot tos ar medu.

Veicina sasitumu un nobrāzumu pazušanu

Gastrīta, kuņģa čūlas gadījumos dziednieki iesaka lietot svaigi spiestu sulu pa tējkarotei trīs reizes dienā vai sagatavot uzlējumu. Smalki sasmalcina glāzi kalanhojas lapu un pārlej ar pusglāzi spirta, pievienojot tējkaroti medus. Nostādina uzlējumu siltā, tumšā vietā 45 dienas, periodiski saskalojot. Izkāš un uzglabā ledusskapī, lietojot to pa ēdamkarotei rītos pirms ēšanas. Ārstēšanas kurss – mēnesis. Pēc mēneša pārtraukuma ārstēšanas kursu var atkārtot. Ja ir hronisks gastrīts ar pazeminātu skābi, kā arī kolītu ārstēšanā ar labiem panākumiem izmanto uzlējumu. Šim nolūkam sasmalcinātas lapas attiecībā 1:10 aplej ar vārošu ūdeni un slēgtā emaljētā traukā vāra ūdens vannā 20 minūtes. Nostādina, izkāš un lieto mēnesi divas reizes dienā pusstundu pirms ēšanas.

Tā kā kalanhoja uzkrāj cinku, tā uzlabo urīnceļu darbību un pozitīvi iespaido priekšdziedzeri. To var izmantot kā papildu ārstēšanas līdzekli prostatas dziedzera iekaisuma gadījumos, košļājot trīs reizes dienā svaigi nogrieztas lapas.

Vēnu varikozes saslimšanu ārstēšanai 750 gramu burciņu līdz pusei piepilda ar sasmalcinātām lapām, pārējo daļu pārlej ar 70-grādīgu spirtu vai degvīnu. Noslēgtu trauku nostādina septiņas dienas tumšā vietā 5 – 10 grādu temperatūrā, periodiski saskalojot. Izkāš un uzglabā izvilkumu ledusskapī. Lieto problemātiskām vietām sāpju mazināšanai, uzmanīgi ieziežot (neberzt) uz nakti apļveida kustībām no lejas uz augšu. Ārstēšanas kurss ir 2 – 3 mēneši. Tas veicina sabiezējumu uzsūkšanos, bet, lai pazustu sīkie kapilāru tīkliņi, nepieciešama ilgstoša ārstēšanās. Sasitumu un nobrāzumu gadījumos, lai likvidētu hematomu, asins izplūduma vietai ar koka irbulīti (dezinficētu) pieliek lapiņu, kas saskrāpēta līdz sulas izdalīšanai.

Palīdz, ja ir apsaldējumi un izgulējumi

Ja ir alerģiski ādas izsitumi, dermatīti, nelielas asiņojošas brūces, ekzēmas, kā papildu ārstēšanas līdzekli izmanto kalanhojas sulas un silta vārīta ūdens atšķaidījumā 1:3 samērcētas marles salvešu kompreses, uzliktas uz 20 – 30 minūtēm iekaisuma vietai, mainot tās 2 – 3 reizes dienā. Tā kā sulai piemīt spēja cīnīties ar stafilokoku un streptokoku infekciju, to lieto strutojošu brūču, apsaldējumu, apdegumu, izgulējumu gadījumā, kā arī uz rozes skartām vietām pirms gulēšanas uzliek augu sulā samitrinātu salveti vai smalki saberztas lapas (tikai stingri ievērojot aseptiku).
Ja ir atrofiskas čūlas, lai veicinātu audu granulāciju, lieto sulu vai 3 – 4 svaigas lapas aplej ar vārošu ūdeni attiecībā 1:5 un vāra ūdens vannā 15 – 20 minūtes. Izkāš un brūcei uzliek uz 1,5 – 2 stundām novārījumā samitrinātu salveti. Pirmās trīs dienas pārsēju maina katru dienu. Stāvoklim uzlabojoties, pārsēju maina reizi trīs dienās.

Kā papildu ārstniecības līdzekli tautas medicīnā ārstē mastopātiju, liekot uz slimības skartajām vietām kalanhojas kompreses vai sacietējumus ieziežot ar sulu, tādā veidā paātrinot sabiezējumu uzsūkšanos un mazinot sāpes. Māmiņām zīdītajām pret krūts galu sasprēgājumiem iesaka pēc katras zīdīšanas krūšu galam ar pipeti uzpilināt 2 – 3 pilienus sulas. Stāvokļa uzlabošanos novēro pēc 5 – 6 dienām.

Ārīgi var lietot arī ziedi. Dezinficētā traukā uz 30 gramiem sulas pievieno 50 gramu lanolīna vai cūku taukus, un, pakāpeniski maisot, pievieno vēl 50 gramu vazelīna. Ziedi uzglabā ledusskapī.

Kosmētikā sejas atsvaidzināšanai kalanhojas lapai no vienas puses novelk miziņu un ar atkailināto lapiņu maigi samitrina seju, kamēr sula ir pilnīgi izdalījusies. Pēc piecām minūtēm var lietot jebkuru krēmu. Jau pēc pirmās procedūras jūtams pozitīvs rezultāts. Kursā jāveic 10 – 12 procedūras pārdienām, to var atkārtot pēc mēneša.

Kā kopt un audzēt puansetiju jeb Ziemassvētku zvaigzni?

Kā pareizi kopjama un saglabājama krāšņā puķe Ziemassvētku zvaigzne, kas ne vienā vien mājā ieradusies ziemas skaistāko svētku laikā? Par to uzzināsiet šajā rakstā.

Puansetijas jeb Ziemassvētku zvaigznes (Euphorbia pulcherrima) izcelsme ir abi Amerikas kontinenti. Jau vairākus gadsimtus puansetija ir viens no atpazīstamākajiem Ziemassvētku simboliem teju visā pasaulē. Daudzi šo augu iegādājas katru gadu no jauna, taču patiesībā puansetija ir daudzgadīgs telpaugs. Tiesa, lai arī nākamajos Ziemassvētkos tā priecētu ar tikpat sarkanām lapām un piešķirtu svētkiem īpašu gaisotni, tās kopšanā jāievēro pāris būtiski nosacījumi.

Kāda ir puansetijas saikne ar Ziemassvētkiem?

Puansetijas ir krūmveida vai kokveida augs ar biezām un gaļīgām, sulīgām virszemes daļām (stumbriem vai lapām). Šis augs savvaļā sastopams Meksikā.

Par tās izcelsmi vēsta sens nostāsts, pēc kura puansetija arī sāka iemantot popularitāti. Reiz Meksikā, 16. gadsimtā, dzīvoja maza meitenīte vārdā Marija. Viņa bija pārāk nabadzīga, lai sagādātu dāvanu Jēzus dzimšanas dienā, kā arī tajos laikos vēl nebija izgudroti patēriņa kredīti, kuri ļautu iegādāties dāvanu uz nomaksu. Eņģeļu iedvesmota, meitenīte saplūca ceļmalās augošas nezāles, novietoja tās iepretim baznīcas altārim. Pēkšņi no nezālēm sāka plaukt koši sarkani ziedi un radās šis brīnumainais augs.

Lai nu kā, bet tieši šajā laikā veidojās puansetiju saikne ar Ziemassvētkiem. Sākotnēji to plaši izmantoja vietējo zemju tautas medicīnā, taču vēlāk puansetija kļuva par Ziemassvētku zvaigznes simbolu. 19.-20. gs. laikā šis augs īpaši populārs kļuva Amerikā, bet par to, kā mūsdienās izskatās veikalos nopērkamie stādiņi, jāsaka paldies vācu selekcionāram Albertam Ekem un viņa ģimenei. Kopā ar dēliem viņš eksperimentēja ar puansetiju spraudeņiem, un, apvienojot divas šķirnes, izveidoja šodien tik populāro auga variāciju. No savām savvaļā augošajām māsām, kam ir mainīgs vainags un kas ir vairāk nezāļveidīgas, tā atšķiras ar savu ciešo un kuplo lapu sakārtojumu.

Ziedi ir sīciņi

Augstumā ziņā puansetija var stiepties no 0,60 – 4 metriem. Latvijā nopērkamās, podiņos augošās puansetijas ir augumā vienas no zemākajām un tā ir populārākā krāsaino puansetiju variācija, ko audzētāji kā telpaugu audzē siltumnīcās. Puansetijai ierasts redzēt zaļas un sarkanas lapas, tomēr sarkano toņu vietā ir pieejamas sārtas, oranžas un krēmīgas variācijas. Interesanti, ka auga ziedi patiesībā ir dzeltenas, nelielas zvaigznītes, kas paslēpušās centrā starp krāsaino lapu rozetēm. Zariņi mēdz būt ļoti trausli, tamdēļ, augu transportējot vai pārstādot, jābūt ļoti uzmanīgiem. Pārvedot jauno augu mājās no stādaudzētavas vai veikala, to nepieciešams pasargāt arī no aukstuma, kas var satraumēt lapotni. Tad lapas kļūs tumšas un nonīks. Pēc saudzīgā brauciena mājās puansetija jānovieto vietā, kur to lutina rīta saule, bet pārējā dienas daļā ir ēna.

Šūnsula ir indīga

Ļoti jāuzmanās no auga pienainās šūnsulas, kas ir indīga un, nokļūstot uz ādas, spēj radīt grūti dzīstošas brūces. Tāpat puansetijai nevajadzētu atrasties maziem bērniem vai dzīvniekiem viegli pieejamā vietā, jo puansetijas izdalītā piensula var izraisīt alerģisku reakciju (sevišķi cilvēkiem, kas alerģiski reaģē uz lateksa izstrādājumiem).

Kopšana

Laikā, kad augs dižojas ar krāsainajām lapām, to nevajag daudz laistīt, tikai tad, kad jau redzams, ka augsnes virskārtiņa ir sausa. Puansetiju nedrīkst pārlaistīt, bet, ja sanācis kļūdīties, liekais ūdens jānolej. Pēc svētkiem laistīšanu pakāpeniski samazina, lai augs varētu uzsākt pāriešanu savā miera periodā. Šis ir brīdis, kad nepieciešams izlemt: saglabāt augu arī nākamajiem svētkiem vai atkal iegādāties jaunu. Izvēle par labu auga saglabāšanai prasīs papildu rūpes, lai lapotne izaugtu tikpat kupla un koša.

Kad puansetijas lapas sāk zaudēt savu krāšņo izskatu (parasti janvārī), regulāru laistīšanu pārtrauc un augu novieto vēsumā – augs būs ieslīdzis savā miera periodā, un galvenais uzdevums būs sagatavot to jauno lapu attīstīšanai rudenī. Pavasarī, ja vairs nedraud salnas, augu var izlikt ārā, taču jālūko, lai tas atrastos pilnīgā ēnā. Aprīlī auga stumbrus apgriež, atstājot aptuveni vienu trešdaļu. Pēc vajadzības šajā laikā augu var arī pārstādīt bagātīgā, neitrālā augsnē, kā arī jāuzsāk tā regulāra mēslošana. To veic vismaz reizi mēnesī, augsnei pievienojot mēslojumu ar zemu slāpekļa un augstāku kālija saturu. Šis ir galvenais uzdevums līdz pat rudens sākumam, kad sāksies pats svarīgākais aprūpes posms, lai sagaidītu kuplas sarkanās lapas.

Vēl pirms pirmajām salnām puansetiju ienes atpakaļ iekštelpās. Ļoti būtiski mājās atrast vietu, kur augam tiktu nodrošināta pilnīga tumsa līdz pat 12 stundu ilgumā. Dienas laikā to var ienest nelielā gaismā (bet ne tiešā saulē), taču no plkst. 17:00 tas jāienes atpakaļ tumsā, un līdz pat rītam jāsargā pat no gaismas pa durvju spraugām. Ja šādus apstākļus grūti nodrošināt, augu var pārsegt ar kartona kasti vai prāvāku spaini. Laistīšana un mēslošana jāturpina ierastajā ritmā, un gaisa temperatūrai nevajadzētu būt zemākai par plus 180 C. Šādi apstākļi puansetijai būs nepieciešami aptuveni 2 mēnešus, un jau novembrī, ja viss izdarīts pareizi, varēs manīt, kā lapas atkal kļūst sārtas. Kad tās ir gana iekrāsojušās, augu var novietot parastā apgaismojumā visu dienu un kopīgi gaidīt Ziemassvētkus.

Pavairošana

Puansetijas pavairošana ir ļoti sarežģīta. Tiesa, pats pamatprincips ir gaužām vienkāršs – to pavairo ar spraudeņiem. To sagatavošanai gan nepieciešamas priekšzināšanas, jo ar spraudeni pavairots augs ir regulāri jāgalotņo, lai tas izaugtu tik krāšņs kā iepriekšējos svētkos. Pundurveidīgā un kuplā puansetijas variācija ir iegūta smaga un rūpīga selekcionāru darba rezultātā, bez priekšzināšanām un pieredzes to atkārtot būs praktiski neiespējami.

Rūpējoties par puansetiju tā, kā viņai tas patiktu vislabāk, nav jāraizējas par kaitēkļu vai slimību draudiem. Jāņem vērā, ka pārlieku intensīva laistīšana var veicināt pelēkās puves rašanos, savukārt pārāk sauss gaiss var pieaicināt pūkainās bruņutis. Šie divi apstākļi gan ir visnotaļ mazs nieks, salīdzinot ar precīzo tumsas “maģijas” ievērošanu.

Interesanti:

  • Par spīti savai izcelsmes vietai, puansetiju vārds godā Džoelu Robertu Puansetu, kurš 1828. gadā šo augu ieveda Amerikā;

  • Interesanti, ka dažādās valstīs šī auga nosaukums nozīmē kaut ko pavisam atšķirīgu – Spānijā tas apzīmē Lieldienas, savukārt Turcijā tas nosaukts par godu republikas dibinātājam;

  • Meksikā un Amerikā puansetiju izmantoja kā Ziemassvētku dekorācijas;
    Amerikas Savienotajās Valstīs 12. decembri atzīmē kā Nacionālo puansetiju dienu;
    no auga sarkanajām lapiņām tiek iegūta arī sarkanā krāsviela;
    90% no puansetiju eksporta nodrošina tieši ASV.

Rakstu sagatvoja: https://naudaskoks.lv/

Kas ir tofu?

Kas gan ir šis mistiskais tofu siers, par kura eksistenci tik daudzi cilvēki nemaz nenojauš? Par to vairāk uzzināsiet šajā rakstā.

Tofu ir sojas biezpiens vai siers, tas ir veģetārs produkts, ko cilvēki bija iemīļojuši jau pirms mūsu ēras. Tas nav nekāds ātrais kredītis jeb kā to sauc mūsu kaimiņvalstī Igaunijā, kiirlaen kodust lahkumata. Pirmo reizi tofu sieru pagatavoja Ķīnā, bet arī tur neviens nespēs atbildēt uz jautājumu „kurš tad bija tofu siera pats pirmais izgudrotājs”. Tofu siera rašanos apvij vairākas leģendas. Viena šāda leģenda vēsta, ka kāda galma pavārs pagatavojis putru no sojas pupiņām un ļoti vēlējies ēdienam iešķirt aromātu. Viņš putrai pievienojis „nigari”, putra kļuvusi graudaina un pārvērtusies par kaut ko līdzīgu biezpienam. Ķīniešiem šis ēdiens paticis, un viņi tam devuši nosaukumu – tofu.

Japānā tofu ieveduši budistu mūki. Iesākumā tas bija rituāls ēdiens, bet ar laiku to sāka uzturā lietot arī parastie cilvēki.

Tā gatavošana patiesi ir līdzīga piena produktu fermentēšanai, proti, raudzēšanai. Vienkāršoti – izmērcētas sojas pupiņas samaļ, pievienojot ūdeni, uzvāra un izkāš.

Pēc izskata un struktūras tas līdzinās pienam, tāpēc to arī sauc par sojas pienu. Lai tiktu pie biezpiena vai siera, nepieciešams recinātājs. Āziāti šai misijai ir izvēlējušies nigari (minerāliem bagāts šķidrums, kas paliek pāri pēc sāls izfiltrēšanas no jūras ūdens). Sojas biezpienu liek formiņās, notecina sūkalas. Tofu pašam nav izteiktas garšas, taču tas ir talantīgs kaimiņu garšu un aromātu pieņēmējs. Piemēram, attiecīgi pagatavots, tas var apmānīt pat zvērinātus gaļēdājus.

Veselīgais tofu

Tofu sieru uzskata par ļoti vērtīgu pārtikas produktu visiem, kuri rūpējas par savu veselību un izskatu. Tajā ir vairāk kalcija nekā govs pienā un daudz vitamīnu, īpaši B grupas, kā arī dzelzs. Tofu siers ir mazkaloriju produkts un nesatur holesterīnu. Tofu mēdz saukt par „sojas gaļu”, jo aminoskābju sastāvs tofu ir gandrīz līdzvērtīgs gaļai un pat spēj to aizstāt. Tofu ir bagātīgs proteīna avots, turklāt vieglāk sagremojams nekā neapstrādātās pupas (tāpēc tas ir tradicionāls veģetāriešu un vegānu produkts).

Tofu sieru cilvēka organisms ļoti viegli pārstrādā, tādēļ to ļoti bieži lieto sportisti, kad nepieciešams uzaudzēt muskuļu masu. Arī gastrīta un diabēta slimniekiem, kā arī cilvēkiem ar lieko svaru ir veselīgi ēst tofu sieru.
Tofu ir nepārspējams atradums, jo satur ļoti daudz sojas olbaltumvielu, lieliski stimulē smadzeņu darbību un paaugstina darba spējas. Šīs olbaltumvielas palīdz samazināt kopējo holesterīna līmeni par 30%, bet „slikto” holesterīnu par 35–40%, paaugstinot „labā” holesterīna līmeni.

Tofu lietošana ir kā profilakse pret miokarda infarktu, aterotrombozi un insultu. Šis sojas produkts ir ideāls pārtikas produkts cilvēkiem, kuri ietur kādu diētu, jo tajā nav tauku, tas satur ļoti maz kaloriju (100 gramos ir tikai 73 kcal) un lieliski remdē izsalkumu.

Tā kā tofu sieru gatavo no sojas pupiņām, tad no tā var gatavot ēdienus pat visstingrākās badošanās laikā.

Pastāv viedokļi, ka tofu aizsargā organismu no vēža šūnu rašanās.

Tofu veidi

  • Mīkstais tofu jeb “zīda” tofu – vismitrākais no visiem tofu sieriem, kas konsistences ziņā atgādina pudiņu. Ķīnā un Japānā to mēdz ēst ar karoti tik ierasto irbulīšu vietā, jo citādāk to nav iespējams saņemt.

  • Cietais tofu – šis tofu veids pēc izskata visvairāk līdzinās parastam sieram, kas gatavots no kazas vai govs piena. Tam ir gumijai līdzīga konsistence un sagriežot tā gabaliņi viegli drūp. Šo tofu arī visplašāk izmanto kulinārijā, jo to ir viegli apcept vai sautēt dažādās maltītēs.

  • Saldēti kaltētais tofu – tofu siera veids, kas ir sapresēts. Pirms lietošanas tas jāizmērcē karstā ūdenī. Pēc tam tofu iegūst tādu struktūru, kas līdzinās sūklītim. Šo tofu siera veidu visbiežāk izmanto dažādās zupās.

  • Marinēts tofu – viens no visērtāk uzglabājamajiem tofu siera veidiem, jo to iemarinē un glabā cieši noslēgtā burciņā. Tofu siera kubiņi tiek marinēti etiķī, sālsūdenī kopā ar dažādām garšvielām un garšaugiem. Marinēto tofu var pagatavot arī mājās, par pamatu ņemot cieto tofu.

Kā nopirkt vislabāko?

Vislabāk pirkt tādu tofu, kas ir bez sāls, garšvielām un citām piedevām. Tā zināsi, ka tofu patiesi uzsūks visu citu gatavošanas laikā pievienoto mērču, garšvielu un produktu garšas un aromātus. Pirms iegādājies tofu, ņem vērā, ka cietākie tofu sieri ir treknāki par mīkstajiem, kā arī olbaltumvielām bagātāki. Un vēl – vienmēr pārbaudi derīguma termiņu uz iepakojuma. Tofu var glabāt ledusskapī pat vairākus mēnešus.

Kā pagatavot?

Tofu sieru var sautēt, cept, vārīt, marinēt un iesālīt. Tofu sieru var saukt par kulinārijas “hameleonu”, jo tas pielāgosies un uzsūks sevī visas citas garšas, kas būs izmantotas, gatavojot konkrēto maltīti. Tieši tāpēc to var izmantot kā saldajās maltītēs, tā sāļajās un asajās.

Tofu Āzijas marinādē

Sagatavo marinādi no gaišās sojas mērces, svaigi rīvēta ingvera, rīvētas laima miziņas un nedaudz sulas, čili pipariem, sezama sēklu eļļas, citronzāles, nedaudz medus un apceptiem ķiplokiem. Tofu gabaliņus liek sagatavotajā marinādē un vienu dienu patur ledusskapī.

Nākamajā dienā izņem to no marinādes un nosusina, uzliekot uz virtuves dvieļa. Tad tofu apviļā miltos, sakultā olā, sezama sēklās un rīvmaizē. Cep eļļā dziļā pannā un pasniedz ar salātiem vai vok pannā pagatavotiem dārzeņiem, ar zemesriekstu vai saldo čili mērci.

Tofu ar zaļumiem un riekstiem

Apcep pannā sīpolus un ķiplokus, pievieno baltvīnu un nedaudz pasautē. Paņem nost no uguns, pievieno zaļumus – kā, piemēram, rozmarīnu, timiānu, estragonu vai nedaudz salvijas. Apkaisa ar sāli, pipariem, pievieno nedaudz sinepes, citrona miziņu un sablendē. Tad liek šajā marinādē tofu un vienu dienu patur ledusskapī. Pēc tam tofu ņem ārā un nosusina uz virtuves dvieļa. Apviļā tofu gabaliņus miltos, sakultā olā, sasmalcinātos riekstos un rīvmaizē. Cep eļļā dziļā pannā un pasniedz ar ceptām sēnēm un salātiem vai kartupeļu – selerijas biezeni. Labu apetīti!

Avots: https://starcred.ee/

Kā pareizi izvēlēties briļļu rāmi?

Mūsdienās stilīgas un ērtas brilles – tā ir veiksmes atslēga, jo bieži vien brilles ir neatņemama lietišķa cilvēka imidža sastāvdaļa. Lai piemeklētu briļļu lēcas, cilvēks parasti dodas pie ārsta. Bet kā pareizi izvēlēties briļļu rāmi? Par to šajā rakstā.

Visgrūtāk ir nopirkt pirmās brilles. Parasti cilvēki pirmās brilles izvēlas pēc draugu un paziņu ieteikumiem, kā arī pēc pašu veiktajiem izlūkgājieniem pa optikas saloniem. Jāsaprot – brilles ir ļoti svarīga lieta, tās ir svarīgākas par smaržu. Brilles pērk vismaz uz gadu, varbūt pat diviem un trijiem, tādēļ ikvienam jāsaprot, kāda ir viņa dzīve, hobiji, jāapzina savas izklaides vietas, jāsaprot, kā cilvēks vēlas prezentēt savu statusu.

Dažreiz mēs redzam citiem cilvēkiem skaistas brilles un domājam, ka mums tās piestāvēs tik pat labi. Tomēr katram cilvēkam ir savādāka sejas forma, tāpēc tas, kas piestāv citam cilvēkam, bieži vien mums nemaz nepiestāv. Jo, izņemot sejas formu, liela nozīme ir frizūrai, acu un ādas krāsai, sejas vaibstiem.

Izvēlieties briļļu rāmja materiālu

Vispirms izvēlieties to, no kāda materiāla jābūt izgatavotiem briļļu rāmjiem. Tie mēdz būt izgatavoti no plastmasas, metāla, kā arī kombinēti.

  • Plastmasas rāmis.

Ja jūs izvēlējāties tieši šādu briļļu rāmi, tad pievērsiet uzmanību diviem materiāliem – kevlāram un neilonam. Lieta tāda, ka tieši šiem materiāliem raksturīga paaugstināta izturība, tāpēc tas palīdzēs izvairīties no to pārlūšanas. Bez tam, neilona briļļu rāmji varētu būt ļoti plāni. Plastmasas briļļu rāmju cienītāji uzskata, ka tie ir daudz ērtāki un patīkamāki, kā arī tie ir daudz lētāki.

  • Metāla rāmis.

Metāla rāmis tiek izgatavots no hipoalerģiskiem niķeli nesaturošiem sakausējumiem. Metāla rāmjus var izgatavot jebkurā krāsā, pat ļoti spilgtos toņos. Briļļu rāmju izgatavošanai paredzētais metāls ir ļoti mīksts, tāpēc šādi rāmji nodrošina lielisku fiksāciju. Metāla rāmju priekšrocība – izturība, mūsdienīgs dizains, jo daudzi uzskata, ka metāla rāmji izskatās daudz stilīgāk, bet smalkie rāmji padara brilles daudz neuzkrītošākas.

Cilvēkiem, kuri uzskata brilles par neatņemamu imidža sastāvdaļu, vairāk piemēroti būs dārgmetāli, piemēram, zelts, platīns, sudrabs, kā arī pallādijs, rodijs, osmijs irīdijs.

Ja jums nepieciešamas aizsargbrilles, izvēlaties atbilstošu aizsargrāmi no polikarbonāta. Ja uz briļļu rāmja iespiests “Z87.1”, tad šīs brilles atbilst Amerikas Nacionālā Standartu Institūta prasībām Z87.1-1989.

Izvēlieties briļļu rāmju krāsu

Stilisti iesaka galvenokārt pievērst uzmanību matu krāsai, jo to mēs pieskaņojam atbilstoši sejas un acu krāsai. Ja jums ir gaiši mati, tad jums vislabāk piestāvēs pelēki-zila, tirkīzzila, zila un tumšas krāsas. Savukārt brūnu matu īpašniekiem labāk izvēlēties sudrabainus un pelēki-zilus toņus. Jo šādu matu īpašniekiem ir tumšas uzacis, tāpēc tumšā krāsa ne vienmēr ideāli izskatīsies. Rudu matu īpašniekiem piestāv pasteļtoņi, haki un gaiši zila krāsa. Ja jums ir sirmi mati, tad jūs varat droši izvēlēties rāmjus jebkurā krāsā, izņemot tikai dzeltenos un pelēkos toņus, jo tie padarīs seju bālāku un vecāku.

Informācija visiem: bieži vien brilles tiek izrotātas ar kristāliem vai sīkiem dārgakmeņiem. Pievērsiet tam uzmanību, iespējams, jums tas piestāvēs. Galvenais – nēsājiet tās ļoti uzmanīgi, lai nepazaudētu kādu akmentiņu.

Izvēlieties briļļu rāmja formu

Formas ziņā tie varētu būt visdažādākie – gan nesimetriski, gan simetriski, gan apaļi, gan arī taisnstūra. Protams, ļoti labi, ja jums ir vairākas brilles. Rāmja forma bieži atkarīga no stila. Izvēlieties rāmjus atbilstoši savam ģērbšanās stilam: piemēram, sportošanai vai atpūtai paredzētām brillēm būs pieguļoša, plūdlīnijas forma, lai tās labi fiksētos. Savukārt ikdienas brillēm pats galvenais – ērtība un komforts, bet klasiskajam un lietišķajam stilam nepieciešami eleganti un izsmalcināti briļļu rāmji.

Pieskaņo briļļu rāmi sejas formai

  • Ovāla seja.

Šādas sejas formas īpašniekiem ir ievērojami paveicies, jo viņi var nēsāt jebkuras formas auskarus, nepārtraukti mainīt frizūras tā iemesla dēļ, ka viņām gandrīz vienmēr viss piestāvēs. Tieši tas pats attiecināms arī uz briļļu rāmjiem. Tomēr vislabāk ovālas sejas īpašniekiem piestāvēs klasiskā forma, bet augšējai līnijai ir jāharmonē ar uzacīm.

  • Trijstūra veida seja.

Taisnstūra forma padarīs jūsu seju proporcionālāku: nedaudz padarīs platāku augšējo daļu un, tieši pretēji, sašaurinās to vaigu kaulu daļā. Šādas sejas formas īpašniekiem vislabāk piestāvēs tievi briļļu rāmji.

  • Kvadrāta veida seja

Stilisti iesaka ovālu vai apaļu formu, kā arī trijstūra veida formu ar noapaļotiem briļļu rāmju stūriem.

  • Sirds formas seja

Šādas sejas formas īpašniekiem vislabāk piestāvēs ovāli rāmji un vidējs briļļu izmērs. Neaizmirstiet to, ka uzacīm jābūt redzamām!

  • Apaļa seja

Šādas sejas formas īpašniekiem lieliski piestāvēs trapeces formas briļļu rāmji, kuri nedaudz pacelti uz augšu deniņu rajonā. Apaļa vai ovāla forma padarīs seju vēl apaļīgāku. Briļļu rāmim virs deguna jābūt pēc iespējas nemanāmākam.

Ja jūs vēlaties pielabot deguna formu, padarīt to daudz akurātāku, īsāku un šaurāku, tad izvēlieties brilles ar platu pamatni un nēsājiet tās nedaudz zemāk par virsdeguni. Savukārt, ja jums, tieši pretēji, ir smalki sejas vaibsti, tad jums brilles jānēsā pēc iespējas augstāk un jāizvēlas spilgtu un pamanāmu briļļu rāmi. Pretējā gadījumā jūsu seja būs neizteiksmīga.

  • Visu sejas formu īpašniekiem

Pievērsiet uzmanību uzacu līnijai. Rāmis nekādā gadījumā nedrīkst būt augstāks par šo līniju. Rāmja sānu daļa nedrīkst būt platāka par seju vai arī pārāk cieši piegulēt degunam. Vēl pievērsiet uzmanību vaigiem, briļļu rāmis nedrīkst tiem pieskarties, jo tad deguns izskatīsies platāks, kā arī tas varētu nepatikt jūsu sejas ādai.

Briļļu rāmja eņģītes, kājiņas un tilts

Kad jūs beidzot esat izvēlējušies briļļu rāmi un lēcas atbilstoši savām vajadzībām un stilam, ir jāpārliecinās, vai brilles labi pieguļ. Piemērotas kājiņas, eņģītes un tilts (ietvara daļa, kas balstās uz deguna) padarīs jūsu brilles daudz drošākas, daudz ērtākas un izturīgākas.

Tilts

Jūsu deguns notur aptuveni 90 procentus no jūsu briļļu smaguma, un no tilta ir atkarīgs, cik labi tas tiks izdarīts. Ir trīs tilta veidi:

  • Regulējami deguna spilventiņi sastopami visbiežāk. Tie atrodas katrs savā deguna pusē. Tie ir kustīgi, ērti un viegli pielāgojami, un silikona spilventiņi pasargā ietvaru no slīdēšanas.

  • Seglu veida tilts ir monolīts un iebūvēts rāmī. Tas aptver degunu no sāniem un augšas, sadalot svaru vienmērīgi. Tas ir labi piemērots smagām brillēm. Iesakāms cilvēkiem, kas nepanes iespiedumus no deguna spilventiņiem.

  • Atslēgas cauruma veida tilts ļauj ietvaram sēdēt augstu, atbalstam izmantojot deguna sānus. Labi piemērots cilvēkiem ar mazu vai plakanu pārdeguni.

Kājiņas

Briļļu sānu daļām jāpieguļ ērti, bez diskomforta un neierobežojot jūsu sānu redzi. Vairumam cilvēku pietiekami ērtas ir vienkāršas kājiņas, kas aizliekas aiz ausīm. Ļoti aktīviem briļļu nēsātājiem, it sevišķi sportojot, piemērotas ir mīkstās kājiņas, kas aizāķējas aiz ausīm. Tās ir ļoti labas arī bērniem, jo parasti nekrīt nost, nenovirzās no savas vietas. Visbeidzot ir t.s.“bibliotēkas kājiņas”, kas pilnīgi taisnas iet virs ausīm un turas savā vietā pateicoties spiedienam. Ļoti piemērotas lasāmām brillēm, jo viegli tiek slidinātas virsū un nost.

Eņģītes

Savienojums starp kājiņām un pašu rāmi ir visvieglāk salaužamā vieta jūsu brillēs. Labāko bērnu ietvaru eņģītes var būt lokanas, ļaujot atvērt kājiņas ļoti plati. Spēcīgas atsperu eņģītes ir piemērotas vairumam cilvēku, jo piespiež kājiņas cieši galvai un ir daudz izturīgākas pret bojājumiem. Atsperu eņģītes palīdz saglabāt briļļu formu, ko jūs pieregulējāt savai galvai. Tas palīdz ietaupīt laiku un naudu.

Vienalga, ko jūs izvēlējāties, pārliecinieties, vai brilles ērti un droši pieguļ, vai neberž aiz ausu gliemežnīcām, vai nekairina virsdeguni. Ja brilles neder, paziņojiet par to acu ārstam. Parasti sākot valkāt jaunas brilles ir nepieciešams zināms pielāgošanās laiks, taču optometrists var noregulēt eņģītes, tiltu vai rāmja kājiņas, lai rāmis ērtāk piegulētu. Tāpat var noregulēt briļļu “slīpumu” un “apliekt” brilles ap jūsu seju, lai palielinātu redzes lauku un ērtumu.