Kā izvēlēties paklāju?

Par vienu no nozīmīgākajiem mājokļa interjera elementiem nešaubīgi uzskatāms paklājs. Tas pilda vairākas funkcijas vienlaikus, piemēram, padara mājokli omulīgāku, uztur tajā siltumu un slāpē trokšņus. Pareizi izvietots, paklājs arī organizē telpu, vizuāli to apvienojot vai sadalot. Kā no plašā piedāvājumu klāsta izvēlēties savam mājoklim piemērotāko paklāju, un ko ņemt vērā, to iekļaujot interjerā? Par to uzzināsi šajā rakstā.

Paklājs telpā var kļūt par dizaina centrālo elementu, radīt mājīguma noskaņu un noslēpt dažādas grīdas nepilnības. Ieklāts mīkstais segums ir visnotaļ noderīgs, tomēr atsevišķi mīksti laukumi ļauj eksperimentēt ar stilu. Piemērotu paklāju var atrast jebkurai telpai. Tāpat arī iespējams eksperimentēt ar jau esošajiem paklājiem, mainot to novietojumu un atrašanās vietu.

Sāc ar paklāja materiāla izvēli

Uzsākot jauna paklāja “medības” vispirms iesaka izvēlēties, no kāda materiāla tas būs izgatavots. Paklājus iedala divās kategorijās – ir sintētiskie un ir dabīgie paklāji, kas izgatavoti, piemēram, no vilnas vai zīda. Protams, katram no šiem veidiem ir savas pozitīvās un negatīvās īpašības, kuras izsvērt izvēles izdarīšanas brīdī.

Izvēloties paklāja materiālu, jāņem vērā:

1) Kāda būs slodze uz paklāju;
2) Vai nav alerģijas pret kadu no materiāliem;
3) Svarīgi, vai mājās ir bērni un mājdzīvnieki;
4) Individuālās vēlmes – gaume.

Galvenie materiāli, no kuriem ražo paklājus:

1) Neilons. Tas ir viens no populārākajiem materiāliem, jo tas izturīgs, viegli tīrāms un ērti pielietojams jebkurai vajadzībai. Šādi paklāji lēnāk nodilst, ilgāk saglabā krāsu.

2) Poliesters. Mākslīgā šķiedra, ko iegūst, pārstrādājot PET. Šie paklāji ir laba alternatīva vilnai, ja vēlas ekoloģisku paklāju, ietaupot naudu. Materiāls, ko var izmantot visdažādākajām vajadzībām, jo paklāji no šī materiāla var būt gan ļoti pūkaini un biezi, gan zīdaini maigi un plāni.

3) Vilna. Tas ir zelta ieguldījums, jo kalpo visilgāk un ir pilnīgi dabisks, taču arī dārgs. Vilnas paklāji ir mīkstāki, pēc pieskāriena siltāki, vizuāli greznāki. Vilnas grīdas seguma priekšrocības ir lielāka aukstuma izolācija nekā sintētiskajiem paklājiem. Tie ilgi kalpo, taču tiem vajadzīga tīrīšana ar speciālajiem līdzekļiem, jo nepiemēroti var neatgriezeniski sabojāt paklāju. Atšķirībā no mākslīgo šķiedru paklājiem, ja paklājs aizsvilstas, tas nekūst, tikai svilst un ir viegli nodzēšams. Paklājs ir matēts, viegli pūkojas un nav tik spilgts, mēdz uzkrāt sevī putekļus un izraisīt alerģisku reakciju.

4) Akrils. Šie paklāji nav tik izturīgi, taču viegli kopjami. Īpaši spilgtas un niansētas krāsas, sari mēdz būt arī ar spīdumu.

5) Jauktie, piemēram, vilna ar poliesteru. Tas dod iespēju apvienot vienā paklājā divu materiālu priekšrocības, padarot paklāju: izturīgāku, mīkstāku, vieglāk kopjamu vai siltāku. Sajaukums ir dažādās proporcijās, kā, piemēram, 50/50, 40/60, 80/20 un tas ļauj paplašināt tā pielietojamību. Jāņem vērā, kādi materiāli ir kombinēti, jo, ja jauktajā materiālā ietilpst vilna, paklājs jātīra ar vilnai paredzētajiem līdzekļiem.

Dažādi paklāju veidi pēc izgatavošanas tehnoloģijas:

  1. Austs paklājs – neatkarīgi no tehnikas, jebkurš rokām austs paklājs ir unikāls, jo audējs tajā ieguldījis pūles, pacietību un izdomu. Šādi paklāji mēdz būt visnotaļ mākslinieciski, tāpēc bieži tie pilda vairāk dekoratīvu funkciju. Protams, tie ir tikpat praktiski kā rūpnieciski izgatavoti paklāji, tomēr ne visi spēj noskatīties, kā viņu mākslas darbs tiek sabradāts priekšnamā.

  2. Cilpiņu paklājs – no milzīga cilpu daudzuma veidots paklājs ir ļoti izturīgs grīdas segums. To izdevīgi izmantot telpās ar lielu kustību, piemēram, gaiteņos. Paklāji var tikt veidoti gan no viena, gan arī dažādu līmeņu cilpām, otrā gadījumā veidojot interesantas tekstūras virsmu.

  3. Cirptais paklājs – uz augšu vērsta plūksna, kas var atšķirties gan izmērā, gan arī apstrādē, piemērota dažādu telpu veidiem. Apgrieztai plūksnai ir taisni gali, savukārt neapgriezta plūksna izskatās kā norauti pavedieni. Šādiem paklājiem plūksna ir vienmērīgi taisna, nodrošinot līdzenu, mīkstu virsmu.

  4. Garplūksnas paklājs – ļoti mīksts, garas un pūkainas plūksnas paklājs, kas piemērots guļamistabai, reizēm tiek izmantots arī vannasistabās. Šādus paklājus var ātri nomīdīt, tāpēc tie pilnīgi noteikti nav piemēroti telpām ar lielu kustību.

  5. Bārkšu paklājs – līdzīgi kā cirptajam, arī šim paklājam ir uz augšu vērsta plūksna, tomēr tā neveido taisnu virsmu, jo bārkstis ir salīdzinoši garas un liecas uz sāniem. Plūksnu cilpas var apgriezt, lai paklājs būtu mīkstāks.

Izmēram ir nozīme

Paklāja izmērs atkarīgs gan no telpas izmēra, gan arī no mērķa. Tam nevajadzētu noklāt visu grīdu, jo paklājam nepieciešams dabisks rāmis. Turklāt, ja esi nolēmis paklāju izklāt pa visu grīdu, varbūt tomēr ir vērts pārdomāt mīkstā grīdas seguma izmantošanu.

Paklājam nevajadzētu atrasties cieši blakus mēbelēm vai sienām, vēlams ievērot 30cm – 60cm brīvu atstarpi, lai paklājs neizskatītos par lielu. Tā kā pasaulē nav vienotu paklāju izmēru standartu, pasūtot to no ārzemju interneta vietnēm, pārliecinies par izmēra atbilstību.

Nekad neiegādājies paklāju, nezinot tā pielietošanas mērķi. Beigu beigās tas var izrādīties par lielu, vai par mazu, bet paklājs nav auduma gabals, ko var apgriezt un apšūt galus.

Ēdamistabā paklājam jābūt tik lielam, lai pie galda, atbīdot krēslus, tie vēl joprojām atrastos uz paklāja.

Guļamistabā paklāju vajadzētu novietot gar divām trešdaļām gultas malas, brīvo vietu atstājot naksskapītim.

Dzīvojamajā istabā dīvāna priekšējām kājām jāatrodas uz paklāja, bet aizmugurējām uz pamata grīdas seguma. Šādi telpa izskatīsies pārdomāta, turklāt vilinās ciemiņus apsēsties. Tāpat rūpīgi jāpārdomā paklāja krāsa, jo šajā telpā tas noteikti kļūs par centrālo elementu. Gaiši toņi radīs plašuma un brīvības sajūtu, savukārt tumšs paklājs šķietami vēsu telpu padarīs omulīgāku.

Koridorā izritināts garš paklājs vairāk kalpos dekoratīviem mērķiem, tomēr tam vajadzētu būt veidotam no īsas plūksnas vai cilpiņām, lai tās neizstaigātu un atvieglotu tīrīšanu. Telpās, kurās notiek liela kustība, izvēlies raibus un īsas plūksnas paklājus.

Iekļauj mājokļa interjerā

Paklājs ir interjera dizaina elements, kas apvieno, ierāmē, ierobežo un organizē. Līdz ar to tas ir fantastisks līdzeklis kā atdalīt, piemēram, ēdamzonu no pārējās dzīvojamās telpas, izveidot rotaļu stūrīti bērnistabā vai atpūtas zonu viesistabā.

Kopšana

Katram paklāja tipam nepieciešama individuāla kopšana, atkarībā no tā materiāla. Tas labāk kalpos un pildīs savas funkcijas, ja paklājs tiks regulāri tīrīts. Lai atbrīvotos no virspusē esošajiem netīrumiem un putekļiem, izmanto putekļusūcēju – gan augšpusē, gan zem paklāja, kur arī uzkrājas smiltis un putekļi. Ja uz paklāja ir radušies traipi, tos vēlams iztīrīt bez kavēšanās, lai neieēdas paklāja šķiedrās. Viskozes paklājam labāk izvēlēties sauso kopšanu, jo tas iesūc sevī ūdeni un kļūst neaizsargāts, kā rezultātā viegli var sabojāt paklāja struktūru. Jābūt uzmanīgam arī kopjot džuta paklāju, jo mitrā veidā tas var sarauties.

Padomi, izvēloties paklāju:

  • Liels paklājs vienmēr pievērsīs uzmanību, tādēļ piesātinātā interjerā, kurā ir daudz oriģinālu mēbeļu un skaistu detaļu, vislabāk iederēsies paklājs vienā tonī ar minimāli pamanāmu zīmējumu.

  • Mazi, pūkaini paklāji ir lielisks aksesuārs, ko var izmantot jebkurā telpā kā interjera akcentu. Tie lieliski izskatās gan pie kamīna un krēsliem, gan, protams, guļamistabā pie gultas.

  • Lai arī tradicionāli guļamistaba tiek uztverta ka telpa, kurā piemērots liels un pūkains paklājs, ņem vērā, ka tieši tur veidojas vislielākais putekļu slānis (katrs zina, ka zem gultas „ne no kurienes” uzrodas lieli putekļu vīkšķi). Tāpēc, iespējams, vairāki nelieli un viegli izpurināmi paklājiņi gultas malās būs ērtāks un veselībai drošāks risinājums nekā liels paklājs. It sevišķi, ja ir nosliece uz dažādu veidu alerģijām.

  • Lielu uzmanību jāpievērš paklāja krāsai, īpaši, ja ir vēlme iegādāties lielizmēra paklāju, jo toņa iespaidā telpas lielums vizuāli var izmainīties.

  • Tumšām istabām piestāvēs paklājs siltos toņus, savukārt gaišās istabās – aukstos toņos.

  • Uz tumšas grīdas pamanāmi un ekstravaganti izskatīsies paklājs kontrastējošā krāsā.

  • Izvēloties lielo paklāju, jāņem vērā svarīgs nosacījums – attālumam no sienām līdz paklāja malām ir jābūt 15 līdz 20 cm.

  • Sintētiskie paklāji mūsdienās ir gana pieejami cenas ziņā, tāpēc tos var izmantot un mainīt arī sezonāli. Piemēram, vasarā dekorēt telpu ar jautrāku un spilgtāku paklāju, bet aukstajā sezonā – pūkaināku grīdas klājumu mierīgos toņos. Šis ieteikums gan derēs tikai tiem, kam ir pietiekami vietas neizmantotā paklāja ieziemošanai.

Kas jāņem vērā, izvēloties pirmos apavus bērnam?

Būt par vecākiem ir ne tikai aizraujoši, bet arī gana izaicinoši, jo nemitīgi ir jāizglītojas un jāmeklē atbildes uz tā brīža aktuālajiem jautājumiem. Laikā, kad bērns mācās celties kājās un spert pirmos soļus, rodas jautājums, vai un kādus apavus mazajam izvēlēties. Par to lasiet šajā rakstā.

Vecāku vidū ir nemitīgas diskusijas, kāda apavu izvēle būtu pareizā brīdī, kad bērns sāk celties kājās. Vieni uzskata, ka tie ir stingri un noslēgti apavi, citi pārliecināti, ka apavi jāvelk, tikai dodoties ārā. Novērojumi liecina, ka vecāki arvien retāk un retāk ļauj bērniem dzīvoties basām kājām, un tā savā ziņā ir kļūda, jo pēdās ir daudz punktu, kuru stimulēšana ir nepieciešama. Ja bērnam nav kādu specifisku veselības problēmu, kuru dēļ apavi būtu obligāti velkami, labi ir ļaut mazajam dzīvoties basām pēdām gan istabā, gan iespēju robežās arī ārā. Staigājot bez apaviem, bērnam ir iespēja iepazīt, kā ir staigāt uz pirkstgaliem, papēžiem, ārējām un iekšējām pēdas malām. Istabā var izvēlēties arī ērtas sandales. Ja bērnam reizē ar pirmajiem soļiem nesāk vilkt kurpes vai sandales, visticamāk, viņš daudz vairāk laika pavadīs rāpojot, kas ir ļoti būtisks process mazuļa attīstībā. Apavi parasti traucē rāpot, tāpēc mazulis centīsies daudz vairāk celties kājās.

Kas jāņem vērā?

Dodoties ārā, apavus parasti nepieciešams vilkt, kad bērns vairs nevēlas sēdēt ratos, bet grib iet saviem spēkiem. Tad ieteicams izvēlēties apavus ar mīkstu elastīgu zoli un pietiekami platu purngalu. Ja apavi būs pārāk stingri un ar augstu kapes daļu, bērnam būs grūti kustēties, piemēram, pieceļoties no sēdus stāvokļa. Pazole nedrīkst būt augstāka par puscentimetru. Gan purngali, gan papēži drīkst būt vaļēji. Svarīgi, lai apavi stabili turas pie kājas, netaisās vaļā.

Nereti speciālisti apavus iesaka uzreiz vilkt tiem bērniem, kas ļoti agrā vecumā (piemēram, sešos mēnešos) jau stutējas kājās, bet šādos gadījumos par pareizo rīcību vajadzētu konsultēties ar ārstu, tāpat būtu vēlams pārdomāt, vai mājās esošā vide ir bērnam gana interesanta, kas veicinātu atrašanos rāpus stāvoklī.

Apavu iegāde

Kad pieaugušie iegādājas sev apavus, viņi parasti dodas uz veikalu un tos pielaiko. Ja apavi paredzēti bērnam, arī tad atvasi vajadzētu ņemt līdzi uz veikalu, lai pārliecinātos, ka noskatītie apavi patiešām derēs, un piemērotākais laiks ir pēcpusdiena, kad pēc dienas slodzes kāja ir nedaudz pietūkusi. Tas ir īstais izmērs, pēc kura jāvadās, izvēloties apavus ikdienas nēsāšanai.

Var darīt tā, ka no kurpes izņem pēdiņu, lai pārliecinātos, ka pēda patiešām ieguļas tai paredzētajā vietā. Apavus var pirkt arī nedaudz par lielu, bet ne vairāk par centimetru. Svarīgi, lai apavi nebūtu par šauru un nespiestu, jo tad var sākt ieaugt nagi vai pat deformēties pirksti.

Ja bērna pirmie apavi ir mantoti no brāļa, māsas vai kāda cita bērna, jāraugās, vai tie nav nošķiebti un pēdas daļā nodiluši. Ja zināms, ka iepriekšējam valkātājam bijušas kādas pēdas problēmas, labāk šos apavus neizmantot, lai šīs problēmas, kas “ievalkātas apavā”, nepārmantotos.

Bērniem vecumā no viena līdz trim gadiem kājas izmērs ir jāpārbauda ik pēc 6 līdz 8 nedēļām, jo kājiņas aug ātri un bērns vēl īsti neprot pats paskaidrot, kā jūtas.

Metodes, kā pārbaudīt, vai izvēlētā kurpe der:

  • Īkšķa metode

Paspiežot apavu purngalu ar īkšķi, ir iespējams noteikt, vai īkšķim ir vieta starp garāko kāju pirkstu un purngalu. Bērnam vajadzētu stāvēt kājās. Ja īkšķim ir vieta, tad arī pēdai apavos ir pietiekami daudz brīvas vietas. Tomēr jāņem vērā, ka, uzspiežot ar īkšķi uz apavu purngaliem, bērni refleksīvi sasprindzina kāju pirkstus. Tad kurpe var likties lielāka nekā ir patiesībā. Mēriet ar rezervi.

  • Ar kartona šablonu vai ar zoli

Lai būtu pilnībā pārliecināti, ka apavu garums atbilst vajadzīgajam izmēram, pirms apavu pirkšanas uz kartona uzzīmējiet jūsu bērna pēdu nospiedumus. Purngalam pievienojiet vismaz vēl 1,2 cm, tad izgrieziet pēdas nospiedumu. Ja kartona šablonu var pilnībā ielikt kurpē, tad šis apavu pāris bērnam derēs. Katrai kājai sagatavojiet savu šablonu, jo abu kāju izmēri var nedaudz atšķirties.
Līdzīga metode, kas ļauj pārbaudīt, vai apavi der vai nē, ir zoles metode. Izņemiet no kurpes zoli, ļaujiet mazulim uz tās uzkāpt. Tādā veidā jūs redzēsiet, cik daudz brīvas vietas patiesībā ir kāju pirkstiem.

  • Multiple width system

Apaviem jāder bērnam ne tikai garumā, bet arī platumā. Labi aprīkotā apavu veikalā var izmērīt bērna pēdas garumu un platumu ar īpašu WMS (Multiple width system) sistēmas mērīšanas ierīci. WMS ir trīs platuma līmeņi – plats, vidējs un šaurs. Stāvot uz šīs ierīces, var tieši noteikt pēdas platumu un garumu. Ir arī īpaši šīs sistēmas ierīču modeļi, kas spēj izmērīt apavu iekšpusi, jo ne vienmēr kājas izmērs sakrīt ar apavu iekšpuses izmēru.

Vai izvēlēties apavus ar supinatoriem?

Vēlot labu saviem bērniem, vecāki bez saskaņošanas ar speciālistu mēdz izraudzīties apavus ar supinatoriem, domājot, ka tie, balstot pēdas velvi, mazinās plakanās pēdas risku. Taču šādi apavi jāvelk tikai tad, ja speciālists ieteicis, pretējā gadījumā augšstilba un pēdas muskuļiem nav iespēju pilnībā veikt savas funkcijas. Vēl labāk, ja ir iespēja piedāvāt bērnam dažādas nelīdzenas virsmas, lai trenētu pēdas muskuļi. Tā ir laba plakanās pēdas profilakse. Bet, ja ir kādas ortopēdiskās problēmas vai pēdu deformācijas, būtu jāvēršas pie ortopēda un jāseko viņa rekomendācijām.

Vēl ļoti labi ir padarīt virsmu, pa kuru bērns staigā, nelīdzenu (uzliekot uz grīdas dvieļus, sedziņas, spilvenus) – šādā veidā pēdas muskuļiem ir iespēja nostiprināties vēl vairāk, kas mazinās risku saskarties ar pēdu problēmām turpmāk. Mājas apstākļos var uzmeistarot sajūtu taku, piemēram, kastītēs saberot akmentiņus vai spilvendrānās – pupas vai zirņus. Basām kājām staigājot pa šādiem šķēršļiem, tiek kairināti daudzie punkti pēdās, kam ir ietekme uz visu cilvēka organismu. Tomēr svarīgāk par visu pēdu pareizai attīstībai ir daudz kustību gan telpās, gan ārā kopā ar vecākiem.

Apavu materiāli

Ja neesat pārliecināti, ka apavs būs ļoti ērts, labāk izvēlēties kurpes no mīkstāka, vieglāka un elastīgāka materiāla. Tajos var vieglāk pastiepties pirkstgalos, kā arī pastāvēt uz papēžiem. Zolei nedrīkst būt slidena. Lai izvairītos no negadījumiem, nevajadzētu būt arī paaugstinātam papēdim.

Neizvēlieties apavus ar ieliekamajām polsterētajām zolītēm. Veselām bērnu pēdiņām ir vajadzīgs treniņš! Tās vēlas pašas atrast sev ērtāko pozu apavos.

Apaviem ir jābūt izgatavotiem no elpojoša un ūdensizturīga ārpuses apdares materiāla, kas atgrūž mitrumu. Iekšpusei jābūt spējīgai absorbēt mitrumu un pēc tam to atkal nogādāt ārpusē.

Gumijas zābaki un lakādas apavi vai plastmasas veicina pēdu svīšanu. Tos drīkst nēsāt neilgu laiku.

Kalanhojas ārstnieciskās īpašības

Lai arī kalanhoju pazīstam kā krāšņi ziedošu augu, kas savus spilgtos ziedus atrāda pavasara un vasaras mēnešos, plūksnainā kalanhoja atšķiras ar to, ka lapas un no tām gatavotie uzlējumi ir mūsu veselībai ļoti vērtīgi. Šajā rakstā būs iespējams uzzināt vairāk par šo brīnumaugu un iespējām, kā to izmantot.

No visām kalanhojām ārstniecībā izmanto plūksnaino kalanhoju (Kalanchoe pinnata), lai gan arī citām ir vairākas vērtīgas, ārstnieciskas īpašības.

Plūksnainajai kalanhojai raksturīgas biezas lapas, kas pēc formas ir iegareni olveida un ar robotām malām. Lielākām lapām malās novērojami tādi kā sīki mezgli, no kuriem ar laiku attīstās jauni augi, savukārt stumbra daļa ir gluži kā pārkoksnējusies. Visbiežāk šis augs sasniedz 60 centimetru augstumu, bet var novērot, ka tas izaug pat 120 centimetrus augsts.

Drogai izmanto auga sulīgās galotnes un lapas. No tām iegūst sulu un ekstraktu.

Savulaik plūksnainā kalanhoja dēvēta par ”simt vainu dakteri” un tam bijuši pamatoti iemesli. Iesnu ārstēšanā šī auga lapu sulu var iepilināt degunā, bet, ja gadījies saaukstēties un parādījies arī klepus, tad divas stundas pēc dienas pēdējās ēdienreizes var apēst vidēju lielu auga lapu, un slimības simptomi ievērojami ātri pazudīs. Arī angīnas gadījumos tautas medicīnas atzinēji iesaka košļāt tieši šo augu, jo tas neticami ātri mazina sāpes. Ja kaut nedaudz sāp kakls, arī tad var droši ēst lapas, kaut ar visiem bērniņiem, kas karājas pie lapas. Kalanhojas novārījumu var lietot kakla skalošanai, brūču ārstēšanai un pat kosmetoloģijā, tīrot seju. Pirms preparātu sagatavošanas augu, kas sasniedzis piecu gadu vecumu, trīs dienas nelaista un notur tumšā vietā.

Audzēšana

Audzēšanas ziņā šis augs nav prasīgs pret piemērotiem apstākļiem un tas itin labi spēs pielāgoties dažādiem klimatiem. Patiesībā ir pat grūti atrast apstākļus, kuros šis augs nejustos labi, tāpēc atliek vien ievērot to, lai augs nebūtu pārāk tiešos saules staros, bet gan pusēnā, savukārt laistīšanā jāievēro mērenība. Augsne nedrīkst būt slapja, bet arī speciāli iekaltēt to nevajadzētu. Pārbaudi augsnes mitrumu ar pirkstu, ja tā ir sausa, tad aplej, bet tā, lai zeme būtu viegli mitra.

Šis augs ir unikāls ar to, ka nogriežot lielu lapu, ar laiku izveidosies jauni ar augi ar stumbru, lapām un saknēm, tāpēc arī pavairot to nav grūti.

Kāpēc Vācijā kalanhoju dēvē par “Gētes lapām”

Visbiežāk audzē plūksnaino, Degramona kalanhoju, un pēdējā laikā dažādām krāsām sīkiem ziediem ziedošo Blosfelda kalanhoju. Pēc astoņu gadu pētījumiem zinātniski pierādīts, ka plūksnainās kalanhojas sulai piemīt antibakteriālas, pretiekaisuma un brūces dziedējošas īpašības un tikai pēc septiņu gadu pārbaudēm klīnikās to atļāva lietot medicīniskā praksē un ražot rūpnieciski.

Tautas medicīnā plaši izmanto Degramonas kalanhoju. Tās lapu malās attīstās vairumpumpuri, no kuriem veidojas sīki augi – “bērniņi” ar 2 – 3 lapiņām un baltām pavedienveida saknītēm. Nokrītot augsnē, pumpuri iesakņojas un izaug jauns augs. Mazie “bērniņi” ir dzīvotspējīgi, jo gadu var iztikt bez ūdens, saglabājot augšanas spējas. Vācijā kalanhoju dēvē par “Gētes lapām”, jo Volfgangs Gēte, nodzīvojot ilgu mūžu, organisma atjaunināšanai un pretestības spēju stiprināšanai ikdienā lietoja ēdamkaroti “bērniņu”.

Augi satur organiskās skābes: ābolskābi, citronskābi, skābeņskābi un etiķskābi, fermentus, kas veicina žults izdali, mazina organisma autointoksikācijas risku un uzlabo uztura uzsūkšanās procesu, kā arī kalciju, vitamīnus C un P. No makro un mikroelementiem lapās ir daudz alumīnija, magnija, kalcija, vara, cinka, dzelzs, silīcija un mangāna, daudz miecvielu, polisaharīdu, kā arī citu bioloģiski aktīvu vielu. Preparāti stimulē imūnsistēmu, dziedē brūces, piemīt pretiekaisuma, baktericīdas, pretsāpju, asinis apturošas spējas, tie labi attīra brūces no atmirušiem audiem, veicina ādas un gļotādas atjaunošanos.

Iesaka košļāt un pievienot salātiem

Zinātniski pamatoti ir noteikumi, ka pirms preparātu gatavošanas nogrieztās auga lapas nomazgā aukstā, tekošā ūdenī, apžāvē un uz septiņām dienām ievieto ledusskapī 5 – 10 grādu temperatūrā, to nepārsniedzot. Atrodoties ekstremālos apstākļos – tumsā, aukstumā, augā veidojas biogēnie stimulatori, kas ļauj auga šūnām izdzīvot, neaiziet bojā. Nonākot cilvēka organismā, minētās vielas to pozitīvi iespaido.

Apbrīnojamas ir kalanhojas ārstnieciskās spējas, un tās kopš seniem laikiem izmanto tautas un tradicionālajā medicīnā, visbiežāk sulas veidā. Uzskata, ka sulai piemīt spēcīgākas ārstnieciskas īpašības un palielināts bioloģiski aktīvo vielu daudzums, to gatavojot augusta sākumā vai oktobra beigās. Visplašāk kalanhoju lieto ķirurģijā, ginekoloģijā, stomatoloģijā, ausu un acu slimību ārstēšanā. Pirms sulas izspiešanas zaļās lapas un stublāju sasmalcina, iegūstot viendabīgu, pusšķidru masu, kuru nospiežot, rodas duļķaina sula. Lai sula būtu dzidra, to nostādina ledusskapī, izfiltrē un iekonservē, pievienojot spirtu līdz 20 procentiem. Noslēgtos traukos sulu gadu uzglabā vēsā vietā.

Tautas medicīnā kalanhojas sulu izmanto tīrā veidā gripas profilaksē (sakarā ar novēroto pretvīrusu aktivitāti), ARS, iesnu un angīnas ārstēšanā. Ieteicams kalanhojas lapas košļāt minētajos gadījumos. Kalanhojas lapas var uzskatīt par vitamīnu avotu pavasarī, tāpēc ieteicams tās pievienot salātiem. Saaukstēšanās sākuma stadijā glāzei ūdens pievieno tējkaroti svaigas sulas un izdzer. Iesnu gadījumā svaigi spiestu sulu (atšķaidītu ar ūdeni vai eļļu 1:5) pilina trīs, četras reizes dienā pa pāris pilieniem katrā nāsī. Atsevišķos gadījumos gripas komplikāciju deguna blakusdobumu iekaisuma novēršanai pilina degunā arī no lapām izspiestu svaigu sulu. Kairinot gļotādu, tā izraisa šķaudīšanu un tādā veidā attīra dobumus.

Palīdz atveseļoties pēc smagām slimībām

Ja ir angīna, tonsilīts, smaganu iekaisuma paasinājums, pēc iespējas biežāk rīkles dobumu skalo ar sulai pievienotu siltu ūdeni vienādās attiecībās. Citā variantā divas ēdamkarotes sasmalcinātu lapu aplej ar glāzi vāroša ūdens, vāra ūdens vannā 2 – 3 minūtes, nostādina 20 minūtes, izkāš un pēc iespējas biežāk novārījumu lieto mutes dobuma un kakla skalošanai. Ārstēšanas kurss – vismaz nedēļa.

Paradontozes, mutes gļotādas iekaisuma gadījumos ieteicams sulā samērcēt nelielus vates vai marles tamponus un pielikt kompresi iekaisušai vietai, noturot to 30 – 40 minūtes vairākas reizes dienā. Ārstēšanas kurss ir ne mazāk kā nedēļa. Zobu sāpju gadījumā sāpošā zoba rajonā smaganai pieliek sulā samērcētu marlīti uz 10 – 20 minūtēm 2 – 3 reizes dienā, var piesiet arī ārpusē pie vaiga un noturēt visu nakti līdz zobārsta apmeklējumam. Dzirdes nerva iekaisuma gadījumā ausī ievieto kalanhojas izvilkumā samitrinātu tamponu. Ausi pārklāj ar vati un silti nosien ar vilnas audumu uz nakti.

Sevišķi lielu popularitāti kalanhoja ieguva kā biostimulators pēc akadēmiķa V.Filatova eksperimentāliem un klīniskiem pētījumiem. Pēc smagām pārslimotām slimībām, vispārēja nespēka, fiziska, nervu izsīkuma, ēstgribas un vitamīnu trūkuma gadījumos iesaka katru dienu apēst tējkaroti “bērniņu” vai pievienot tos pie salātiem. Ieteicams izmantot arī šādu maisījumu: 150 gramiem svaigas kalanhoju sulas pievienot 250 gramus medu un 350 gramus vīna “Kagors”, nostādina to 4 – 5 dienas tumšā vietā, periodiski saskalojot, un lieto pa ēdamkarotei trīs reizes dienā pirms ēšanas. Ārstēšanas kursa ilgums ir vismaz divas nedēļas. Tā kā sulai piemīt pretiekaisuma un pretsāpju iedarbība, kā arī tā regulē organisma vispārējo vielmaiņu un šūnu vielmaiņas procesus, to izlieto artrozes un poliartrīta ārstēšanā. Kompresēm var izmantot arī biezumus, kas palikuši pēc sulas izspiešanas, sajaucot tos ar medu.

Veicina sasitumu un nobrāzumu pazušanu

Gastrīta, kuņģa čūlas gadījumos dziednieki iesaka lietot svaigi spiestu sulu pa tējkarotei trīs reizes dienā vai sagatavot uzlējumu. Smalki sasmalcina glāzi kalanhojas lapu un pārlej ar pusglāzi spirta, pievienojot tējkaroti medus. Nostādina uzlējumu siltā, tumšā vietā 45 dienas, periodiski saskalojot. Izkāš un uzglabā ledusskapī, lietojot to pa ēdamkarotei rītos pirms ēšanas. Ārstēšanas kurss – mēnesis. Pēc mēneša pārtraukuma ārstēšanas kursu var atkārtot. Ja ir hronisks gastrīts ar pazeminātu skābi, kā arī kolītu ārstēšanā ar labiem panākumiem izmanto uzlējumu. Šim nolūkam sasmalcinātas lapas attiecībā 1:10 aplej ar vārošu ūdeni un slēgtā emaljētā traukā vāra ūdens vannā 20 minūtes. Nostādina, izkāš un lieto mēnesi divas reizes dienā pusstundu pirms ēšanas.

Tā kā kalanhoja uzkrāj cinku, tā uzlabo urīnceļu darbību un pozitīvi iespaido priekšdziedzeri. To var izmantot kā papildu ārstēšanas līdzekli prostatas dziedzera iekaisuma gadījumos, košļājot trīs reizes dienā svaigi nogrieztas lapas.

Vēnu varikozes saslimšanu ārstēšanai 750 gramu burciņu līdz pusei piepilda ar sasmalcinātām lapām, pārējo daļu pārlej ar 70-grādīgu spirtu vai degvīnu. Noslēgtu trauku nostādina septiņas dienas tumšā vietā 5 – 10 grādu temperatūrā, periodiski saskalojot. Izkāš un uzglabā izvilkumu ledusskapī. Lieto problemātiskām vietām sāpju mazināšanai, uzmanīgi ieziežot (neberzt) uz nakti apļveida kustībām no lejas uz augšu. Ārstēšanas kurss ir 2 – 3 mēneši. Tas veicina sabiezējumu uzsūkšanos, bet, lai pazustu sīkie kapilāru tīkliņi, nepieciešama ilgstoša ārstēšanās. Sasitumu un nobrāzumu gadījumos, lai likvidētu hematomu, asins izplūduma vietai ar koka irbulīti (dezinficētu) pieliek lapiņu, kas saskrāpēta līdz sulas izdalīšanai.

Palīdz, ja ir apsaldējumi un izgulējumi

Ja ir alerģiski ādas izsitumi, dermatīti, nelielas asiņojošas brūces, ekzēmas, kā papildu ārstēšanas līdzekli izmanto kalanhojas sulas un silta vārīta ūdens atšķaidījumā 1:3 samērcētas marles salvešu kompreses, uzliktas uz 20 – 30 minūtēm iekaisuma vietai, mainot tās 2 – 3 reizes dienā. Tā kā sulai piemīt spēja cīnīties ar stafilokoku un streptokoku infekciju, to lieto strutojošu brūču, apsaldējumu, apdegumu, izgulējumu gadījumā, kā arī uz rozes skartām vietām pirms gulēšanas uzliek augu sulā samitrinātu salveti vai smalki saberztas lapas (tikai stingri ievērojot aseptiku).
Ja ir atrofiskas čūlas, lai veicinātu audu granulāciju, lieto sulu vai 3 – 4 svaigas lapas aplej ar vārošu ūdeni attiecībā 1:5 un vāra ūdens vannā 15 – 20 minūtes. Izkāš un brūcei uzliek uz 1,5 – 2 stundām novārījumā samitrinātu salveti. Pirmās trīs dienas pārsēju maina katru dienu. Stāvoklim uzlabojoties, pārsēju maina reizi trīs dienās.

Kā papildu ārstniecības līdzekli tautas medicīnā ārstē mastopātiju, liekot uz slimības skartajām vietām kalanhojas kompreses vai sacietējumus ieziežot ar sulu, tādā veidā paātrinot sabiezējumu uzsūkšanos un mazinot sāpes. Māmiņām zīdītajām pret krūts galu sasprēgājumiem iesaka pēc katras zīdīšanas krūšu galam ar pipeti uzpilināt 2 – 3 pilienus sulas. Stāvokļa uzlabošanos novēro pēc 5 – 6 dienām.

Ārīgi var lietot arī ziedi. Dezinficētā traukā uz 30 gramiem sulas pievieno 50 gramu lanolīna vai cūku taukus, un, pakāpeniski maisot, pievieno vēl 50 gramu vazelīna. Ziedi uzglabā ledusskapī.

Kosmētikā sejas atsvaidzināšanai kalanhojas lapai no vienas puses novelk miziņu un ar atkailināto lapiņu maigi samitrina seju, kamēr sula ir pilnīgi izdalījusies. Pēc piecām minūtēm var lietot jebkuru krēmu. Jau pēc pirmās procedūras jūtams pozitīvs rezultāts. Kursā jāveic 10 – 12 procedūras pārdienām, to var atkārtot pēc mēneša.

Kā kopt un audzēt puansetiju jeb Ziemassvētku zvaigzni?

Kā pareizi kopjama un saglabājama krāšņā puķe Ziemassvētku zvaigzne, kas ne vienā vien mājā ieradusies ziemas skaistāko svētku laikā? Par to uzzināsiet šajā rakstā.

Puansetijas jeb Ziemassvētku zvaigznes (Euphorbia pulcherrima) izcelsme ir abi Amerikas kontinenti. Jau vairākus gadsimtus puansetija ir viens no atpazīstamākajiem Ziemassvētku simboliem teju visā pasaulē. Daudzi šo augu iegādājas katru gadu no jauna, taču patiesībā puansetija ir daudzgadīgs telpaugs. Tiesa, lai arī nākamajos Ziemassvētkos tā priecētu ar tikpat sarkanām lapām un piešķirtu svētkiem īpašu gaisotni, tās kopšanā jāievēro pāris būtiski nosacījumi.

Kāda ir puansetijas saikne ar Ziemassvētkiem?

Puansetijas ir krūmveida vai kokveida augs ar biezām un gaļīgām, sulīgām virszemes daļām (stumbriem vai lapām). Šis augs savvaļā sastopams Meksikā.

Par tās izcelsmi vēsta sens nostāsts, pēc kura puansetija arī sāka iemantot popularitāti. Reiz Meksikā, 16. gadsimtā, dzīvoja maza meitenīte vārdā Marija. Viņa bija pārāk nabadzīga, lai sagādātu dāvanu Jēzus dzimšanas dienā, kā arī tajos laikos vēl nebija izgudroti patēriņa kredīti, kuri ļautu iegādāties dāvanu uz nomaksu. Eņģeļu iedvesmota, meitenīte saplūca ceļmalās augošas nezāles, novietoja tās iepretim baznīcas altārim. Pēkšņi no nezālēm sāka plaukt koši sarkani ziedi un radās šis brīnumainais augs.

Lai nu kā, bet tieši šajā laikā veidojās puansetiju saikne ar Ziemassvētkiem. Sākotnēji to plaši izmantoja vietējo zemju tautas medicīnā, taču vēlāk puansetija kļuva par Ziemassvētku zvaigznes simbolu. 19.-20. gs. laikā šis augs īpaši populārs kļuva Amerikā, bet par to, kā mūsdienās izskatās veikalos nopērkamie stādiņi, jāsaka paldies vācu selekcionāram Albertam Ekem un viņa ģimenei. Kopā ar dēliem viņš eksperimentēja ar puansetiju spraudeņiem, un, apvienojot divas šķirnes, izveidoja šodien tik populāro auga variāciju. No savām savvaļā augošajām māsām, kam ir mainīgs vainags un kas ir vairāk nezāļveidīgas, tā atšķiras ar savu ciešo un kuplo lapu sakārtojumu.

Ziedi ir sīciņi

Augstumā ziņā puansetija var stiepties no 0,60 – 4 metriem. Latvijā nopērkamās, podiņos augošās puansetijas ir augumā vienas no zemākajām un tā ir populārākā krāsaino puansetiju variācija, ko audzētāji kā telpaugu audzē siltumnīcās. Puansetijai ierasts redzēt zaļas un sarkanas lapas, tomēr sarkano toņu vietā ir pieejamas sārtas, oranžas un krēmīgas variācijas. Interesanti, ka auga ziedi patiesībā ir dzeltenas, nelielas zvaigznītes, kas paslēpušās centrā starp krāsaino lapu rozetēm. Zariņi mēdz būt ļoti trausli, tamdēļ, augu transportējot vai pārstādot, jābūt ļoti uzmanīgiem. Pārvedot jauno augu mājās no stādaudzētavas vai veikala, to nepieciešams pasargāt arī no aukstuma, kas var satraumēt lapotni. Tad lapas kļūs tumšas un nonīks. Pēc saudzīgā brauciena mājās puansetija jānovieto vietā, kur to lutina rīta saule, bet pārējā dienas daļā ir ēna.

Šūnsula ir indīga

Ļoti jāuzmanās no auga pienainās šūnsulas, kas ir indīga un, nokļūstot uz ādas, spēj radīt grūti dzīstošas brūces. Tāpat puansetijai nevajadzētu atrasties maziem bērniem vai dzīvniekiem viegli pieejamā vietā, jo puansetijas izdalītā piensula var izraisīt alerģisku reakciju (sevišķi cilvēkiem, kas alerģiski reaģē uz lateksa izstrādājumiem).

Kopšana

Laikā, kad augs dižojas ar krāsainajām lapām, to nevajag daudz laistīt, tikai tad, kad jau redzams, ka augsnes virskārtiņa ir sausa. Puansetiju nedrīkst pārlaistīt, bet, ja sanācis kļūdīties, liekais ūdens jānolej. Pēc svētkiem laistīšanu pakāpeniski samazina, lai augs varētu uzsākt pāriešanu savā miera periodā. Šis ir brīdis, kad nepieciešams izlemt: saglabāt augu arī nākamajiem svētkiem vai atkal iegādāties jaunu. Izvēle par labu auga saglabāšanai prasīs papildu rūpes, lai lapotne izaugtu tikpat kupla un koša.

Kad puansetijas lapas sāk zaudēt savu krāšņo izskatu (parasti janvārī), regulāru laistīšanu pārtrauc un augu novieto vēsumā – augs būs ieslīdzis savā miera periodā, un galvenais uzdevums būs sagatavot to jauno lapu attīstīšanai rudenī. Pavasarī, ja vairs nedraud salnas, augu var izlikt ārā, taču jālūko, lai tas atrastos pilnīgā ēnā. Aprīlī auga stumbrus apgriež, atstājot aptuveni vienu trešdaļu. Pēc vajadzības šajā laikā augu var arī pārstādīt bagātīgā, neitrālā augsnē, kā arī jāuzsāk tā regulāra mēslošana. To veic vismaz reizi mēnesī, augsnei pievienojot mēslojumu ar zemu slāpekļa un augstāku kālija saturu. Šis ir galvenais uzdevums līdz pat rudens sākumam, kad sāksies pats svarīgākais aprūpes posms, lai sagaidītu kuplas sarkanās lapas.

Vēl pirms pirmajām salnām puansetiju ienes atpakaļ iekštelpās. Ļoti būtiski mājās atrast vietu, kur augam tiktu nodrošināta pilnīga tumsa līdz pat 12 stundu ilgumā. Dienas laikā to var ienest nelielā gaismā (bet ne tiešā saulē), taču no plkst. 17:00 tas jāienes atpakaļ tumsā, un līdz pat rītam jāsargā pat no gaismas pa durvju spraugām. Ja šādus apstākļus grūti nodrošināt, augu var pārsegt ar kartona kasti vai prāvāku spaini. Laistīšana un mēslošana jāturpina ierastajā ritmā, un gaisa temperatūrai nevajadzētu būt zemākai par plus 180 C. Šādi apstākļi puansetijai būs nepieciešami aptuveni 2 mēnešus, un jau novembrī, ja viss izdarīts pareizi, varēs manīt, kā lapas atkal kļūst sārtas. Kad tās ir gana iekrāsojušās, augu var novietot parastā apgaismojumā visu dienu un kopīgi gaidīt Ziemassvētkus.

Pavairošana

Puansetijas pavairošana ir ļoti sarežģīta. Tiesa, pats pamatprincips ir gaužām vienkāršs – to pavairo ar spraudeņiem. To sagatavošanai gan nepieciešamas priekšzināšanas, jo ar spraudeni pavairots augs ir regulāri jāgalotņo, lai tas izaugtu tik krāšņs kā iepriekšējos svētkos. Pundurveidīgā un kuplā puansetijas variācija ir iegūta smaga un rūpīga selekcionāru darba rezultātā, bez priekšzināšanām un pieredzes to atkārtot būs praktiski neiespējami.

Rūpējoties par puansetiju tā, kā viņai tas patiktu vislabāk, nav jāraizējas par kaitēkļu vai slimību draudiem. Jāņem vērā, ka pārlieku intensīva laistīšana var veicināt pelēkās puves rašanos, savukārt pārāk sauss gaiss var pieaicināt pūkainās bruņutis. Šie divi apstākļi gan ir visnotaļ mazs nieks, salīdzinot ar precīzo tumsas “maģijas” ievērošanu.

Interesanti:

  • Par spīti savai izcelsmes vietai, puansetiju vārds godā Džoelu Robertu Puansetu, kurš 1828. gadā šo augu ieveda Amerikā;

  • Interesanti, ka dažādās valstīs šī auga nosaukums nozīmē kaut ko pavisam atšķirīgu – Spānijā tas apzīmē Lieldienas, savukārt Turcijā tas nosaukts par godu republikas dibinātājam;

  • Meksikā un Amerikā puansetiju izmantoja kā Ziemassvētku dekorācijas;
    Amerikas Savienotajās Valstīs 12. decembri atzīmē kā Nacionālo puansetiju dienu;
    no auga sarkanajām lapiņām tiek iegūta arī sarkanā krāsviela;
    90% no puansetiju eksporta nodrošina tieši ASV.

Rakstu sagatvoja: https://naudaskoks.lv/

Kas ir tofu?

Kas gan ir šis mistiskais tofu siers, par kura eksistenci tik daudzi cilvēki nemaz nenojauš? Par to vairāk uzzināsiet šajā rakstā.

Tofu ir sojas biezpiens vai siers, tas ir veģetārs produkts, ko cilvēki bija iemīļojuši jau pirms mūsu ēras. Tas nav nekāds ātrais kredītis jeb kā to sauc mūsu kaimiņvalstī Igaunijā, kiirlaen kodust lahkumata. Pirmo reizi tofu sieru pagatavoja Ķīnā, bet arī tur neviens nespēs atbildēt uz jautājumu „kurš tad bija tofu siera pats pirmais izgudrotājs”. Tofu siera rašanos apvij vairākas leģendas. Viena šāda leģenda vēsta, ka kāda galma pavārs pagatavojis putru no sojas pupiņām un ļoti vēlējies ēdienam iešķirt aromātu. Viņš putrai pievienojis „nigari”, putra kļuvusi graudaina un pārvērtusies par kaut ko līdzīgu biezpienam. Ķīniešiem šis ēdiens paticis, un viņi tam devuši nosaukumu – tofu.

Japānā tofu ieveduši budistu mūki. Iesākumā tas bija rituāls ēdiens, bet ar laiku to sāka uzturā lietot arī parastie cilvēki.

Tā gatavošana patiesi ir līdzīga piena produktu fermentēšanai, proti, raudzēšanai. Vienkāršoti – izmērcētas sojas pupiņas samaļ, pievienojot ūdeni, uzvāra un izkāš.

Pēc izskata un struktūras tas līdzinās pienam, tāpēc to arī sauc par sojas pienu. Lai tiktu pie biezpiena vai siera, nepieciešams recinātājs. Āziāti šai misijai ir izvēlējušies nigari (minerāliem bagāts šķidrums, kas paliek pāri pēc sāls izfiltrēšanas no jūras ūdens). Sojas biezpienu liek formiņās, notecina sūkalas. Tofu pašam nav izteiktas garšas, taču tas ir talantīgs kaimiņu garšu un aromātu pieņēmējs. Piemēram, attiecīgi pagatavots, tas var apmānīt pat zvērinātus gaļēdājus.

Veselīgais tofu

Tofu sieru uzskata par ļoti vērtīgu pārtikas produktu visiem, kuri rūpējas par savu veselību un izskatu. Tajā ir vairāk kalcija nekā govs pienā un daudz vitamīnu, īpaši B grupas, kā arī dzelzs. Tofu siers ir mazkaloriju produkts un nesatur holesterīnu. Tofu mēdz saukt par „sojas gaļu”, jo aminoskābju sastāvs tofu ir gandrīz līdzvērtīgs gaļai un pat spēj to aizstāt. Tofu ir bagātīgs proteīna avots, turklāt vieglāk sagremojams nekā neapstrādātās pupas (tāpēc tas ir tradicionāls veģetāriešu un vegānu produkts).

Tofu sieru cilvēka organisms ļoti viegli pārstrādā, tādēļ to ļoti bieži lieto sportisti, kad nepieciešams uzaudzēt muskuļu masu. Arī gastrīta un diabēta slimniekiem, kā arī cilvēkiem ar lieko svaru ir veselīgi ēst tofu sieru.
Tofu ir nepārspējams atradums, jo satur ļoti daudz sojas olbaltumvielu, lieliski stimulē smadzeņu darbību un paaugstina darba spējas. Šīs olbaltumvielas palīdz samazināt kopējo holesterīna līmeni par 30%, bet „slikto” holesterīnu par 35–40%, paaugstinot „labā” holesterīna līmeni.

Tofu lietošana ir kā profilakse pret miokarda infarktu, aterotrombozi un insultu. Šis sojas produkts ir ideāls pārtikas produkts cilvēkiem, kuri ietur kādu diētu, jo tajā nav tauku, tas satur ļoti maz kaloriju (100 gramos ir tikai 73 kcal) un lieliski remdē izsalkumu.

Tā kā tofu sieru gatavo no sojas pupiņām, tad no tā var gatavot ēdienus pat visstingrākās badošanās laikā.

Pastāv viedokļi, ka tofu aizsargā organismu no vēža šūnu rašanās.

Tofu veidi

  • Mīkstais tofu jeb “zīda” tofu – vismitrākais no visiem tofu sieriem, kas konsistences ziņā atgādina pudiņu. Ķīnā un Japānā to mēdz ēst ar karoti tik ierasto irbulīšu vietā, jo citādāk to nav iespējams saņemt.

  • Cietais tofu – šis tofu veids pēc izskata visvairāk līdzinās parastam sieram, kas gatavots no kazas vai govs piena. Tam ir gumijai līdzīga konsistence un sagriežot tā gabaliņi viegli drūp. Šo tofu arī visplašāk izmanto kulinārijā, jo to ir viegli apcept vai sautēt dažādās maltītēs.

  • Saldēti kaltētais tofu – tofu siera veids, kas ir sapresēts. Pirms lietošanas tas jāizmērcē karstā ūdenī. Pēc tam tofu iegūst tādu struktūru, kas līdzinās sūklītim. Šo tofu siera veidu visbiežāk izmanto dažādās zupās.

  • Marinēts tofu – viens no visērtāk uzglabājamajiem tofu siera veidiem, jo to iemarinē un glabā cieši noslēgtā burciņā. Tofu siera kubiņi tiek marinēti etiķī, sālsūdenī kopā ar dažādām garšvielām un garšaugiem. Marinēto tofu var pagatavot arī mājās, par pamatu ņemot cieto tofu.

Kā nopirkt vislabāko?

Vislabāk pirkt tādu tofu, kas ir bez sāls, garšvielām un citām piedevām. Tā zināsi, ka tofu patiesi uzsūks visu citu gatavošanas laikā pievienoto mērču, garšvielu un produktu garšas un aromātus. Pirms iegādājies tofu, ņem vērā, ka cietākie tofu sieri ir treknāki par mīkstajiem, kā arī olbaltumvielām bagātāki. Un vēl – vienmēr pārbaudi derīguma termiņu uz iepakojuma. Tofu var glabāt ledusskapī pat vairākus mēnešus.

Kā pagatavot?

Tofu sieru var sautēt, cept, vārīt, marinēt un iesālīt. Tofu sieru var saukt par kulinārijas “hameleonu”, jo tas pielāgosies un uzsūks sevī visas citas garšas, kas būs izmantotas, gatavojot konkrēto maltīti. Tieši tāpēc to var izmantot kā saldajās maltītēs, tā sāļajās un asajās.

Tofu Āzijas marinādē

Sagatavo marinādi no gaišās sojas mērces, svaigi rīvēta ingvera, rīvētas laima miziņas un nedaudz sulas, čili pipariem, sezama sēklu eļļas, citronzāles, nedaudz medus un apceptiem ķiplokiem. Tofu gabaliņus liek sagatavotajā marinādē un vienu dienu patur ledusskapī.

Nākamajā dienā izņem to no marinādes un nosusina, uzliekot uz virtuves dvieļa. Tad tofu apviļā miltos, sakultā olā, sezama sēklās un rīvmaizē. Cep eļļā dziļā pannā un pasniedz ar salātiem vai vok pannā pagatavotiem dārzeņiem, ar zemesriekstu vai saldo čili mērci.

Tofu ar zaļumiem un riekstiem

Apcep pannā sīpolus un ķiplokus, pievieno baltvīnu un nedaudz pasautē. Paņem nost no uguns, pievieno zaļumus – kā, piemēram, rozmarīnu, timiānu, estragonu vai nedaudz salvijas. Apkaisa ar sāli, pipariem, pievieno nedaudz sinepes, citrona miziņu un sablendē. Tad liek šajā marinādē tofu un vienu dienu patur ledusskapī. Pēc tam tofu ņem ārā un nosusina uz virtuves dvieļa. Apviļā tofu gabaliņus miltos, sakultā olā, sasmalcinātos riekstos un rīvmaizē. Cep eļļā dziļā pannā un pasniedz ar ceptām sēnēm un salātiem vai kartupeļu – selerijas biezeni. Labu apetīti!

Avots: https://starcred.ee/

Kā pareizi izvēlēties briļļu rāmi?

Mūsdienās stilīgas un ērtas brilles – tā ir veiksmes atslēga, jo bieži vien brilles ir neatņemama lietišķa cilvēka imidža sastāvdaļa. Lai piemeklētu briļļu lēcas, cilvēks parasti dodas pie ārsta. Bet kā pareizi izvēlēties briļļu rāmi? Par to šajā rakstā.

Visgrūtāk ir nopirkt pirmās brilles. Parasti cilvēki pirmās brilles izvēlas pēc draugu un paziņu ieteikumiem, kā arī pēc pašu veiktajiem izlūkgājieniem pa optikas saloniem. Jāsaprot – brilles ir ļoti svarīga lieta, tās ir svarīgākas par smaržu. Brilles pērk vismaz uz gadu, varbūt pat diviem un trijiem, tādēļ ikvienam jāsaprot, kāda ir viņa dzīve, hobiji, jāapzina savas izklaides vietas, jāsaprot, kā cilvēks vēlas prezentēt savu statusu.

Dažreiz mēs redzam citiem cilvēkiem skaistas brilles un domājam, ka mums tās piestāvēs tik pat labi. Tomēr katram cilvēkam ir savādāka sejas forma, tāpēc tas, kas piestāv citam cilvēkam, bieži vien mums nemaz nepiestāv. Jo, izņemot sejas formu, liela nozīme ir frizūrai, acu un ādas krāsai, sejas vaibstiem.

Izvēlieties briļļu rāmja materiālu

Vispirms izvēlieties to, no kāda materiāla jābūt izgatavotiem briļļu rāmjiem. Tie mēdz būt izgatavoti no plastmasas, metāla, kā arī kombinēti.

  • Plastmasas rāmis.

Ja jūs izvēlējāties tieši šādu briļļu rāmi, tad pievērsiet uzmanību diviem materiāliem – kevlāram un neilonam. Lieta tāda, ka tieši šiem materiāliem raksturīga paaugstināta izturība, tāpēc tas palīdzēs izvairīties no to pārlūšanas. Bez tam, neilona briļļu rāmji varētu būt ļoti plāni. Plastmasas briļļu rāmju cienītāji uzskata, ka tie ir daudz ērtāki un patīkamāki, kā arī tie ir daudz lētāki.

  • Metāla rāmis.

Metāla rāmis tiek izgatavots no hipoalerģiskiem niķeli nesaturošiem sakausējumiem. Metāla rāmjus var izgatavot jebkurā krāsā, pat ļoti spilgtos toņos. Briļļu rāmju izgatavošanai paredzētais metāls ir ļoti mīksts, tāpēc šādi rāmji nodrošina lielisku fiksāciju. Metāla rāmju priekšrocība – izturība, mūsdienīgs dizains, jo daudzi uzskata, ka metāla rāmji izskatās daudz stilīgāk, bet smalkie rāmji padara brilles daudz neuzkrītošākas.

Cilvēkiem, kuri uzskata brilles par neatņemamu imidža sastāvdaļu, vairāk piemēroti būs dārgmetāli, piemēram, zelts, platīns, sudrabs, kā arī pallādijs, rodijs, osmijs irīdijs.

Ja jums nepieciešamas aizsargbrilles, izvēlaties atbilstošu aizsargrāmi no polikarbonāta. Ja uz briļļu rāmja iespiests “Z87.1”, tad šīs brilles atbilst Amerikas Nacionālā Standartu Institūta prasībām Z87.1-1989.

Izvēlieties briļļu rāmju krāsu

Stilisti iesaka galvenokārt pievērst uzmanību matu krāsai, jo to mēs pieskaņojam atbilstoši sejas un acu krāsai. Ja jums ir gaiši mati, tad jums vislabāk piestāvēs pelēki-zila, tirkīzzila, zila un tumšas krāsas. Savukārt brūnu matu īpašniekiem labāk izvēlēties sudrabainus un pelēki-zilus toņus. Jo šādu matu īpašniekiem ir tumšas uzacis, tāpēc tumšā krāsa ne vienmēr ideāli izskatīsies. Rudu matu īpašniekiem piestāv pasteļtoņi, haki un gaiši zila krāsa. Ja jums ir sirmi mati, tad jūs varat droši izvēlēties rāmjus jebkurā krāsā, izņemot tikai dzeltenos un pelēkos toņus, jo tie padarīs seju bālāku un vecāku.

Informācija visiem: bieži vien brilles tiek izrotātas ar kristāliem vai sīkiem dārgakmeņiem. Pievērsiet tam uzmanību, iespējams, jums tas piestāvēs. Galvenais – nēsājiet tās ļoti uzmanīgi, lai nepazaudētu kādu akmentiņu.

Izvēlieties briļļu rāmja formu

Formas ziņā tie varētu būt visdažādākie – gan nesimetriski, gan simetriski, gan apaļi, gan arī taisnstūra. Protams, ļoti labi, ja jums ir vairākas brilles. Rāmja forma bieži atkarīga no stila. Izvēlieties rāmjus atbilstoši savam ģērbšanās stilam: piemēram, sportošanai vai atpūtai paredzētām brillēm būs pieguļoša, plūdlīnijas forma, lai tās labi fiksētos. Savukārt ikdienas brillēm pats galvenais – ērtība un komforts, bet klasiskajam un lietišķajam stilam nepieciešami eleganti un izsmalcināti briļļu rāmji.

Pieskaņo briļļu rāmi sejas formai

  • Ovāla seja.

Šādas sejas formas īpašniekiem ir ievērojami paveicies, jo viņi var nēsāt jebkuras formas auskarus, nepārtraukti mainīt frizūras tā iemesla dēļ, ka viņām gandrīz vienmēr viss piestāvēs. Tieši tas pats attiecināms arī uz briļļu rāmjiem. Tomēr vislabāk ovālas sejas īpašniekiem piestāvēs klasiskā forma, bet augšējai līnijai ir jāharmonē ar uzacīm.

  • Trijstūra veida seja.

Taisnstūra forma padarīs jūsu seju proporcionālāku: nedaudz padarīs platāku augšējo daļu un, tieši pretēji, sašaurinās to vaigu kaulu daļā. Šādas sejas formas īpašniekiem vislabāk piestāvēs tievi briļļu rāmji.

  • Kvadrāta veida seja

Stilisti iesaka ovālu vai apaļu formu, kā arī trijstūra veida formu ar noapaļotiem briļļu rāmju stūriem.

  • Sirds formas seja

Šādas sejas formas īpašniekiem vislabāk piestāvēs ovāli rāmji un vidējs briļļu izmērs. Neaizmirstiet to, ka uzacīm jābūt redzamām!

  • Apaļa seja

Šādas sejas formas īpašniekiem lieliski piestāvēs trapeces formas briļļu rāmji, kuri nedaudz pacelti uz augšu deniņu rajonā. Apaļa vai ovāla forma padarīs seju vēl apaļīgāku. Briļļu rāmim virs deguna jābūt pēc iespējas nemanāmākam.

Ja jūs vēlaties pielabot deguna formu, padarīt to daudz akurātāku, īsāku un šaurāku, tad izvēlieties brilles ar platu pamatni un nēsājiet tās nedaudz zemāk par virsdeguni. Savukārt, ja jums, tieši pretēji, ir smalki sejas vaibsti, tad jums brilles jānēsā pēc iespējas augstāk un jāizvēlas spilgtu un pamanāmu briļļu rāmi. Pretējā gadījumā jūsu seja būs neizteiksmīga.

  • Visu sejas formu īpašniekiem

Pievērsiet uzmanību uzacu līnijai. Rāmis nekādā gadījumā nedrīkst būt augstāks par šo līniju. Rāmja sānu daļa nedrīkst būt platāka par seju vai arī pārāk cieši piegulēt degunam. Vēl pievērsiet uzmanību vaigiem, briļļu rāmis nedrīkst tiem pieskarties, jo tad deguns izskatīsies platāks, kā arī tas varētu nepatikt jūsu sejas ādai.

Briļļu rāmja eņģītes, kājiņas un tilts

Kad jūs beidzot esat izvēlējušies briļļu rāmi un lēcas atbilstoši savām vajadzībām un stilam, ir jāpārliecinās, vai brilles labi pieguļ. Piemērotas kājiņas, eņģītes un tilts (ietvara daļa, kas balstās uz deguna) padarīs jūsu brilles daudz drošākas, daudz ērtākas un izturīgākas.

Tilts

Jūsu deguns notur aptuveni 90 procentus no jūsu briļļu smaguma, un no tilta ir atkarīgs, cik labi tas tiks izdarīts. Ir trīs tilta veidi:

  • Regulējami deguna spilventiņi sastopami visbiežāk. Tie atrodas katrs savā deguna pusē. Tie ir kustīgi, ērti un viegli pielāgojami, un silikona spilventiņi pasargā ietvaru no slīdēšanas.

  • Seglu veida tilts ir monolīts un iebūvēts rāmī. Tas aptver degunu no sāniem un augšas, sadalot svaru vienmērīgi. Tas ir labi piemērots smagām brillēm. Iesakāms cilvēkiem, kas nepanes iespiedumus no deguna spilventiņiem.

  • Atslēgas cauruma veida tilts ļauj ietvaram sēdēt augstu, atbalstam izmantojot deguna sānus. Labi piemērots cilvēkiem ar mazu vai plakanu pārdeguni.

Kājiņas

Briļļu sānu daļām jāpieguļ ērti, bez diskomforta un neierobežojot jūsu sānu redzi. Vairumam cilvēku pietiekami ērtas ir vienkāršas kājiņas, kas aizliekas aiz ausīm. Ļoti aktīviem briļļu nēsātājiem, it sevišķi sportojot, piemērotas ir mīkstās kājiņas, kas aizāķējas aiz ausīm. Tās ir ļoti labas arī bērniem, jo parasti nekrīt nost, nenovirzās no savas vietas. Visbeidzot ir t.s.“bibliotēkas kājiņas”, kas pilnīgi taisnas iet virs ausīm un turas savā vietā pateicoties spiedienam. Ļoti piemērotas lasāmām brillēm, jo viegli tiek slidinātas virsū un nost.

Eņģītes

Savienojums starp kājiņām un pašu rāmi ir visvieglāk salaužamā vieta jūsu brillēs. Labāko bērnu ietvaru eņģītes var būt lokanas, ļaujot atvērt kājiņas ļoti plati. Spēcīgas atsperu eņģītes ir piemērotas vairumam cilvēku, jo piespiež kājiņas cieši galvai un ir daudz izturīgākas pret bojājumiem. Atsperu eņģītes palīdz saglabāt briļļu formu, ko jūs pieregulējāt savai galvai. Tas palīdz ietaupīt laiku un naudu.

Vienalga, ko jūs izvēlējāties, pārliecinieties, vai brilles ērti un droši pieguļ, vai neberž aiz ausu gliemežnīcām, vai nekairina virsdeguni. Ja brilles neder, paziņojiet par to acu ārstam. Parasti sākot valkāt jaunas brilles ir nepieciešams zināms pielāgošanās laiks, taču optometrists var noregulēt eņģītes, tiltu vai rāmja kājiņas, lai rāmis ērtāk piegulētu. Tāpat var noregulēt briļļu “slīpumu” un “apliekt” brilles ap jūsu seju, lai palielinātu redzes lauku un ērtumu.

Kā izvairīties no kukaiņu kodumiem?

Dodoties pie dabas, īpaši uz mežu vai mitrākām vietām, ir jāpadomā arī par aizsardzību pret insektiem. Ar kādām metodēm visefektīvāk izvairīties no kukaiņu kodumiem un kā rīkoties, ja kāds no insektiem tomēr iekodis, radot nepatīkamas sajūtas – par to šajā rakstā.

Kā izvēlēties sev piemērotāko pretinsektu līdzekli?

Aptiekās pieejams ļoti plašs dažādu pretinsektu līdzekļu klāsts, kas katram dod iespēju izvēlēties sev vispiemērotāko līdzekli. Tomēr, lai izvēlētos vispiemērotāko līdzekli, nepieciešams apdomāt, tieši kādi insekti varētu būt vietā, uz kuru dodaties, kā arī ņemt vērā sava organisma individuālās īpatnības un jūtību pret konkrētām smaržvielām.

Tam, vai preparātu iegādājamies, lai aizsargātos no odiem vai ērcēm, nav nozīmes, jo mūsdienu līdzekļi der aizsardzībai no faktiski visiem insektiem. Tomēr no to veida atkarīgs preparāta atjaunošanas laiks – preparāta iedarbība pret odiem, dunduriem un knišļiem var saglabāties līdz 12 stundām, savukārt efektīvai aizsardzībai pret ērcēm preparāts būtu jālieto vismaz reizi četrās stundās.

Repelentu iedarbība balstās uz smaržu, kas izdalās, pateicoties ķermeņa temperatūrai, un maskē dabīgo cilvēka aromātu, kurš tāpat kā izelpotā ogļskābā gāze piesaista odus. Tāpēc šie līdzekļi jālieto uz visām atklātajām ķermeņa daļām, kā arī zem plāna apģērba.

Bērnu pasargāšanai no insektu kodumiem jāizvēlas aizsardzības līdzekļi, kas ir atbilstoši bērnu vecumam, jo viņu āda ir daudz plānāka un līdz ar to jutīgāka. Tāpat vecākiem būtu stingri jāseko līdzi, lai šie līdzekļi nesaskartos ar acīm vai muti.

Telpās un dārza svētkos mēdz izmantot pretodu sveces, kas nopērkamas gan trauciņos, gan tējas svecīšu formā, gan liekamas svečturī vai ar speciālu kājiņu iespraužamas zemē. Ir arī kvēpināmi kociņi un spirāles, kas domātas āra apstākļiem. Šie līdzekļi nav īpaši efektīvi, jo tie iedarbojas tikai tad, ja rada dūmu aizsegu starp cilvēka ķermeni un odu. Atrodoties dažus soļus nostāk, tie vairs neko nedod. Šo līdzekļu radītais aromāts parasti ir mākslīgs un uz odiem neiedarbojas, bet cilvēkiem gan var izraisīt nepatiku.

Lai kukaiņi nenāktu telpās, ar repelentiem var apstrādāt logus, vēdlodziņus, durvis.

Pagatavo pretinsektu līdzekli mājas apstākļos

Pretinsektu līdzekļus iespējams pagatavot arī mājās, izmantojot ēteriskās eļļas, kuras plašā klāstā pieejamas aptiekā. Šāda līdzekļa izgatavošanai ir nepieciešama ēteriskā eļļa, bāzes eļļa (jebkura eļļa, kura tiek izmantota ēdiena gatavošanā) un alkohols, piemēram, spirts, kā arī neliela pudelīte ar dozatoru vai rullīti, kurā mikstūru glabāt. Šāda preparāta pagatavošanai ir jāizmanto 20 – 25 pilieni ēteriskās eļļas, ēdamkarote alkohola un ēdamkarote bāzes eļļas. Tā kā dažādi insekti atvairāmi ar atšķirīgām eļļām, visefektīvāko līdzekli iespējams iegūt, sajaucot dažādas eļļas. Odu, mušu, ērču un blusu atvairīšanai izmantojama kanēļa eļļa, turpretī citrona un eikalipta eļļas palīdzēs atvairīt odus, ērces un utis. Tāpat ādai saudzīgu pretinsektu līdzekli iespējams pagatavot no pelašķu esences, kas iegūstama, pelašķus nedēļu noturot degvīnā. Noderēs arī krustnagliņu esence, kas iegūstama, divas nedēļas noturot krustnagliņas olīveļļā. Dabiskie līdzekļi tāpat kā veikalā iegādājamie jālieto uz ādas un apģērba, taču tie būtu jālieto ik pēc stundas vai pēc peldēšanās. Šāds līdzeklis būtu jāglabā tumšā traukā, nepakļaujot saules gaismai.

Vietas izvēle zaļumos

Savam ugunskuram parasti cenšamies atrast kādu vietu aizvējā, jo vējš rada neērtības no daudziem viedokļiem, bet arī odiem tas traucē. Nereti vējš dabā pierimst ap saulrietu un saullēktu, un tad asinssūcēji kļūst īpaši aktīvi.

Lai izvairītos no vēja, odi cenšas turēties tuvāk zemei, tādēļ sanākšanai verandā vai lapenē piemērots pretodu risinājums ir ventilatori, kas novietojami uz grīdas – to radītā gaisa plūsma vienkārši aizpūtīs odus projām.

Odi vairojas stāvošā ūdenī – dīķī, novārtā pamestā baseinā, arī peļķē vai mucā. Tāpēc labāk nerīkot pikniku dīķmalā, bet dārza laistīšanai krātā lietus ūdens mucām, spaiņiem un citiem tilpumiem vajadzētu uzlikt vāku. Tad apkārtnē būs mazāk odu „inkubatoru”.

Kā apkopt kukaiņa kodumu?

Ja no insektu kodumiem tomēr nav izdevies izvairīties, vajadzētu lietot kādu līdzekli, kas novērsīs niezi un mazinās ādas iekaisumu. Šādam mērķim aptiekās pieejami tādi līdzekļi kā “Psilo-Balsam”, “Fenistil gels”, “Pretniezes gels”, “Silva gels”, “Octenisept” u.c. Minētos preparātus var lietot arī bērni. Ja šādi līdzekļi tomēr nav pieejami, dzēluma vietai var pielikt tautas līdzekļus – svaiga kartupeļa šķēlīti, saberztus pētersīļu zaļumus, piparmētru lapas, kliņģerīšu ziedus vai gabaliņu banāna mizas (ar iekšējo pusi pret ādu). Niezi dzēluma vietā atvieglo spirta vai degvīna komprese, var izmantot arī dzeramo sodu, kas sajaukta ar degvīnu. Lai dzēluma vietu dezinficētu, mājas aptieciņā der turēt jodu, briljantzaļo vai kādu citu līdzekli. Ja tādu nav, cietusī vieta vismaz jānomazgā ar ūdeni un ziepēm. Ja palīdz, var pielikt arī ledu. Vasarā katrā mājas aptieciņā būtu ieteicams glabāt arī kādu antihistamīnu jeb līdzekli pret alerģiju. Šie līdzekļi lietojami, ja ir daudz odu kodumu un sadzeltas īpaši jutīgas vietas vai arī sakosti mazi bērni, lai sakosto pasargātu no iespējamā alerģiskā šoka.

Alerģiskās reakcijas no kukaiņu kodumiem var izpausties ļoti dažādi – ādas apsārtumi ap koduma vietu, “nātrene”, kas var izplatīties pa visu ķermeni, vemšana, caureja, mēles, rīkles, acu plakstiņu tūska, asinsrites traucējumi un elpas trūkums līdz pat astmas lēkmei vai ekstrēmālā gadījumā – alerģiskam šokam. Visbiežāk reakcija izpaužas dažas minūtes pēc koduma līdz vienai stundai. Āda uz kodumiem var reaģēt arī pēc vairākām dienām. Ja zināms, ka pret kukaiņu indi ir alerģija, ieteicams laikus sevi pasargāt un iegadāties pretalerģijas tabletes vai speciālās ziedes. Ja parādās iepriekš minētie bīstamie simptomi, nekavējoties būtu jāmeklē mediķu palīdzība. Palīdzība jāmeklē arī tad, ja kukainis iedzēlis mutē.

Biežākie traucēkļi – odi

Lai gan uzmācīgi un kaitinoši, odi parasti īpaši lielu kaitējumu veselībai nenodara. Labi, ka nedzīvojam apvidū, kur tie pārnēsā malāriju vai Zikas vīrusu. Savu maltīti odi atrod, orientējoties pēc ķermeņa siltuma, izelpotās ogļskābās gāzes un sviedru smakas. Lidojot odam piemīt labas manevrēšanas spējas, sekundes laikā tas vēcina savus spārniņus 250 reižu – šo vibrāciju mēs uztveram kā sīkšanu, kas dara mūs uzmanīgus. Toties, nosēdies uz ādas, ods pārvietojas nemanāmi un izsūc 5-7 reizes vairāk asiņu, nekā pats sver. Teorētiski aprēķināts, ka ar 1 200 000 odiem pietiktu, lai vidēja auguma cilvēkam izsūktu visas asinis. Asinssūcējas ir odu mātītes, kurām nepieciešama barība, lai labāk varētu dēt oliņas. Oda snuķis ir sarežģīts dabas veidojums, kas spēj caurdurt ādu dažu milimetru dziļumā, sasniegt asinsvadu, ievadīt antikoagulantu – vielu, kas kavē asiņu sarecēšanu, un iesūkt asinis.

Amerikāņu pētnieki konstatējuši, ka odi labāk un ātrāk atrod cilvēkus, kuri tobrīd sporto vai fiziski strādā, jo tad aktivizējas elpošana un vielmaiņa, izdalās vairāk ogļskābās gāzes un pieaug ķermeņa siltums. Nav apstiprinājies mīts par to, ka odi mazāk uzbrūk cilvēkiem, kuri ēduši ķiplokus, banānus vai lietojuši B grupas vitamīnu preparātus, toties patiesībai atbilst fakts, ka odi vairāk dzeļ tos, kuri lietojuši alu vai citu alkoholu. No asinsgrupām odiem visvairāk garšojot 0 grupa. Taču zinātnieki domā, ka galvenokārt prioritātes nosaka gan cilvēku, gan odu gēni. Katram cilvēkam ir savas hormonālās sistēmas darbības īpatnības, kas nosaka, kādas vielas izdalās uz ādas un cik lielā mērā tās pievilina odus, piemēram, pienskābe, kas ir sviedros, acetons – elpā vai estradiols, kas rodas, noārdoties estrogēnam. Nākotnē, iespējams, katram cilvēkam varēs izveidot personalizētu pretodu līdzekli, balstoties uz viņa gēnu izpēti. Zinātnieki arī noskaidrojuši, ka odus piesaista noteiktas krāsas, piemēram, tumši zila, tumši sarkana vai melna, tāpēc labāk vilkt gaišas drānas.

Kā rīkoties ja iekodusi ērce?

Atklājot ērces kodumu, svarīgi ērci iespējami ātrāk izvilkt. Nekādā gadījumā uz ērces nedrīkst liet eļļu vai spirtu. Vislabāk to izvilkt ar īpašu pinceti, ko var iegādāties aptiekā. Ar šo pinceti satver ērci pēc iespējas tuvāk ādai un ar skrūvējošām kustībām velk ārā. Svarīgi ir nesaspiest ērces galvu, jo tādējādi organismā var nokļūt papildu kaitīgās vielas. Pēc ērces izņemšanas vairāk nekas nav jādara neatkarīgi no tā, vai iepriekš ir saņemta pote pret ērču encefalītu vai nav. Ja ir vēlme, ērci var saglabāt noslēgtā traukā un to laboratorijā pārbaudīt. Taču, ja atklāj ērču encefalītu vai Laima slimību, tas nenozīmē, ka ērce slimības ir nodevusi cilvēkam. Pēc trīs četrām nedēļām jāpavēro, kas notiek ar koduma vietu — vai tai apkārt neveidojas apsārtums un vai neparādās augsta temperatūra. Ja parādās apsārtums, izsitumi vai ja brūcē ir palikusi ērces daļa, dodieties pie ārsta! Visbiežāk ērču encefalīts tiek izslimots ar vairāku dienu temperatūru — tā var būt arī diezgan augsta, smagākas komplikācijas ir ļoti retos gadījumos. Ja ērču encefalīta gadījumā grūtas ir tikai dažas dienas vai nedēļa, tad Laima slimība organismā uzturas krietni ilgāku laiku. Bet diagnozi konstatē ārsts, kurš arī nozīmēs attiecīgo ārstēšanu.

Lai izsargātos no indīgo kukaiņu (lapsenes, bites, irši) dzēlieniem:

  • Vienmēr, jo īpaši brīvā dabā, pirms ēšanas un padzeršanās pārliecinies, vai uz augļa, ogām, citiem saldiem ēdieniem un dzērienā (arī skārdenē, pudelē) nav lapsene vai bite.

  • Pievērs uzmanību vietām, kur vēlies apsēsties vai atgulties. Izvairies no vietām, kur šo kukaiņu ir visvairāk.

  • Ja tuvumā pielido indīgs kukainis, nevicinies ar rokām un necel paniku, jo tas var saniknot dzēlēju un aizsargājoties tas patiešām var iedzelt. Tāpat, ja tuvumā ir liels skaits indīgo lidoņu, lēnām ej prom no šīs vietas, jo, iespējams, tuvumā ir pūznis.

  • Mājas teritorijā laikus likvidē lapseņu vai iršu pūžņus, taču pirms tam konsultējies, kā pareizi to darīt, lai neapdraudētu sevi un citus.

  • Cilvēkiem, kas ir jutīgi pret kukaiņu dzēlieniem, nepieciešams īpaši rūpēties par to, lai samazinātu iedzelšanas risku, kā arī vasarā un rudens sākumā, dodoties ārā, vēlams ņemt līdzi ārsta ieteiktos pretalerģijas līdzekļus.

Kā rīkoties, ja iedzēlis indīgais kukainis:

  • Ja cilvēkam parasti pēc kukaiņu dzēlieniem nav izteiktas alerģiskas reakcijas, dzēluma vietā var parādīties neliels pietūkums, nieze un apsārtums. Šādos gadījumos pietiek, ja dzēluma vietai pieliek vēsumu, kas sašaurinās asinsvadus, mazinās sāpes, niezi un pampumu.

  • Ja ir nosliece uz alerģiju vai kukainis sadzēlis bērnu, iespējamās alerģijas mazināšanai ieteicams lietot aptiekās iegādājamos pretalerģiskos preparātus.

  • Ja iedzēlusi bite, dzēliena vietā būs palicis dzelonis – jācenšas to uzmanīgi izņemt. Bites dzeloņa galā ir indes maisiņš, no kura pakāpeniski izdalās inde. Velkot ārā dzeloni, izvairies saspiest indes maisiņu. Pēc tam dzēliena vietai ieteicams uzlikt vēsumu un koduma vietu dezinficēt.

  • Ja ir iedzelts mutes dobumā, jādod sūkāt ledus gabaliņš vai dzert maziem malkiem aukstu ūdeni, vai pat ēst saldējumu. Sadzelto vietu var dzesēt ar vēsu kompresi arī no ārpuses, kas palīdzēs sašaurināt asinsvadus un mazināt tūsku.

  • Lai arī reti, taču atsevišķos gadījumos indīgo kukaiņu dzēlieni var izraisīt dzīvībai bīstamu alerģisku reakciju – anafilaktisko šoku un Kvinkes tūsku. Par smagu alerģisku reakciju var liecināt:

* aizdusa, smakšana vai apgrūtināta elpošana;

* samaņas traucējumi, reiboņi vai stipras galvassāpes;

* pēkšņas sāpes krūtīs, sirdsdarbības paātrināšanās;

* slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā;

* ja pietūkums strauji veidojas ne tikai dzēliena vietā, bet tūska sākas arī uz sejas, kakla, rokām, mutē, rīklē, elpošanas ceļos.

Ja pēc indīgo kukaiņu dzēliena veidojas izteikta alerģiska reakcija, kas apdraud cilvēka dzīvību, nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, zvanot uz tālruni 113.

Kāpēc tik svarīgi ir ikdienā ēst valriekstus?

Valrieksti ir ne vien ļoti garšīgi un kalorijām bagāti, bet arī veselībai iesakāmi. Valriekstos ir daudz olbaltumvielu un ne tikai. Lasiet tālāk un uzzināsiet, kāpēc būtu svarīgi valriekstus iekļaut savā ikdienas ēdienkartē!

Valriekstu koki tiek kultivēti jau tūkstošiem gadu, un, pateicoties romiešiem, valrieksti nonākuši arī Eiropas valstīs, kur tie tiek audzēti kopš mūsu ēras 4. gadsimta. Mūsdienās lielākais valriekstu ražotājs ir Ķīna, otrā vietā atstājot ASV, kurām seko Irāna un Turcija. Latvijā nopērkamie valrieksti bieži nāk no Turcijas, kas ģeogrāfiski mums ir vistuvāk.

Divas pazīstamākās valriekstu šķirnes ir persiešu jeb angļu valrieksti (Juglans regia) un melnie valrieksti (Juglans nigra), taču pārsvarā kultivē angļu valriekstus. Uzturvērtība abām šķirnēm ir diezgan līdzīga.

Valrieksts satur:

  • 18% olbaltumvielu;

  • ~75% eļļas;

  • C, E, P, K, B grupas vitamīnus;

  • A provitamīnu;

  • minerālvielas;

  • mikroelementus – dzelzi, fosforu, magniju, kāliju, kalciju, kobaltu, jodu un varu.

Labs Omega 3 taukskābju avots

Omega 3 taukskābes ir nepieciešamas organismam tāpat kā vitamīni un minerālvielas, ko organisms nespēj sintezēt pats, bet kuri jāuzņem ar ikdienas uzturu, lai organisma vielmaiņas procesi notiktu pilnvērtīgi. Omega 3 taukskābes palīdz veicināt smadzeņu darbību, jo tās ir vitāla smadzeņu šūnu apvalka sastāvdaļa, kas nepieciešama pilnvērtīgai nervu signālu pārraidei. Visvairāk šīs vielas var uzņemt, ikdienā lietojot valriekstu eļļu.

Olbaltumvielas

Vienā riekstā ir vairāk olbaltumvielu nekā vienā olā.

Antioksidanti

Valriekstos atrodamie antioksidanti – vielas, kas aizsargā organismu no brīvo radikāļu veidošanās, – esot 15 reizes efektīvāki par E vitamīnu, kas palīdz aizsargāt ķermeni no slimības izraisošo dabisko bioloģiski aktīvo vielu kaitīgās ietekmes. No vairāk zināmajiem antioksidantiem valriekstu eļļa satur tokoferolus, sterolus, galicilskābi, elagīnskābi, malicilskābi.

Bagāts minerālvielu avots

Valriekstu eļļa ir minerālvielu selēna, magnija, fosfora, cinka, dzelzs, kalcija, un vitamīnu E, B1, B2 un B3 avots. Minerālvielas un vitamīni palīdz uzturēt veselīgu vielmaiņu un imunitāti.

Šķiedrvielas gremošanai

Valriekstos ir daudz šķiedrvielu, kas veicina zarnu darbību. Iesaka ēst cilvēkiem, kam tendence uz vēdera aizcietējumiem.

Valriekstu ietekme uz veselību

  • Ārstniecībai plaši izmanto ne tikai valriekstu kodolus, bet arī to lapas un kodolu starpsieniņas.

  • Valriekstu iekļaušana uzturā samazina zema blīvuma holesterīnu, palielina gamma tokoferolu un Omega 3 koncentrāciju sarkanajās asins šūnās, tādējādi uzlabo asiņu kvalitāti.

  • Regulārs valriekstu patēriņš uzlabo asinsvadu endotēlija funkcijas un samazina plātnīšu salipšanu, tā mazinot sirds un asinsvadu slimību risku.

  • Valriekstu unikālais sastāvs palīdz samazināt C-reaktīvā olbaltuma daudzumu un audzēja nekrozes faktoru alfa (TNF-alfa), tāpēc tie ir noderīgi kā iekaisumu samazinoši produkti.

  • Valriekstu ēšana var palīdzēt samazināt arī asinsspiedienu, taču pētījumu rezultāti nav viennozīmīgi, jo valriekstos esošo minerālvielu koncentrācija mēdz ļoti atšķirties.

  • Valrieksti var būt noderīgi arī cilvēkiem ar metabolo sindromu un otrā tipa cukura diabētu, jo var palīdzēt normalizēt mainītos vielmaiņas rādītājus.

  • Valrieksti cīnās ar oksidatīvo stresu un brīvajiem radikāļiem un palīdz novērst DNS bojājumus.

  • Pētījumi liecina, ka prostatas un krūts vēža gadījumā lielāks valriekstu patēriņš var nākt par labu (aptuveni 90 grami dienā). Tiesa, krūts vēža gadījumā vairums pētījumu veikti ar dzīvniekiem.

  • Lai cik neticami tas hebūtu, valrieksti var palīdzēt samazināt aptaukošanās risku, jo piegādā organismam vērtīgus, iekaisumu samazinošus savienojumus un sniedz labu sāta sajūtu.

  • Pētījumi ar dzīvniekiem uzrāda cerīgus rezultātus par valriekstu spēju uzlabot kognitīvos procesus, proti, veicināt smadzeņu darbību.

    Lai valrieksti spētu uzlabot veselību, ik dienu jāapēd vismaz 30 grami valriekstu – 7 veseli, izlobīti vai 14 pusītes!

Svarīgi atcerēties!

Rieksti, tostarp valrieksti, ir starp astoņiem pārtikas produktu veidiem, kas visbiežāk izsauc alerģiskas reakcijas.

Noderīgi padomi

  • Nopērkot izlobītus valriekstus, tie noteikti jāglabā slēgtā traukā un, vēlams, vēsā, sausā un tumšā vietā, lai samazinātu polinepiesātināto taukskābju oksidēšanās risku.

  • Pērkot valriekstus čaulās, jāpievērš uzmanība, lai to svars atbilstu riekstu lielumam (lai tie būtu pietiekami smagi) un čaulas nebūtu ieplīsušas un pleķainas, kas var liecināt par pelējuma klātbūtni.

  • Valriekstus vislabāk ēst ar visu miziņu, jo tā satur koncentrētu antioksidantu daudzumu.

  • Valriekstus nebūtu vēlams ilgi grauzdēt, jo polinepiesātinātās taukskābes nav termoizturīgas. Ja vēlaties uzņemt maksimāli daudz vērtīgo taukskābju, ēdiet riekstus svaigus.

  • Ja riekstu sagremošanas process ir apgrūtinošs, tos var atstāt uz nakti mērcēties ūdenī. Pēc tam nosusināt un izžāvēt. Tiesa, šādu riekstu garša būs mazāk intensīva.

  • Val­riek­stus var pie­vie­not sa­lā­tiem,mēr­cēm, dār­ze­ņu sau­tē­ju­miem, ce­pe­šu pil­dī­ju­miem u.c.

  • No valriekstiem gatavotonizējošu maisījumu mundrumam un darbspēju palielināšanai. Gaļas mašīnā samaļ 300 g valriekstu kodolu, 300 g žāvētu aprikožu un 2 citronus ar mizu. Masai pievieno 300 g medus, kārtīgi samaisa. Glabā ledusskapī. Lieto pa vienai vai divām tējkarotēm vienreiz dienā.

  • Valriekstu eļļa uzlabo asinsvadu funkciju pēc ēšanas, kas ir īpaši svarīgi cilvēkiem ar sirds un asinsvadu slimībām. Valriekstu eļļa ir noderīga, lai saglabātu endotēlija šūnu funkcijas, kam ir nozīmīga loma kardiovaskulārajā veselībā.

  • Valriekstu eļļu lieto ne tikai medicīniskos nolūkos, bet arī kosmētiskos, jo tai piemīt atjaunojoša iedarbība uz ādu, kā arī tā stiprina matus un nagus. Uz valriekstu eļļas bāzes taisa sejas maskas ar pretiekaisuma iedarbību, kas der visiem ādas tipiem. Šī eļļa ļoti viegli uzsūcas un padara ādu zīdainu.

Kādēļ jūras ietekme ir veselīga?

Kam gan nepatīk karstā vasaras dienā palaiskoties saulītē un nopeldēties vēsā jūras ūdenī? Ikviens, atpūšoties pie jūras vēlas gūt maksimālu baudu, taču tikai retais aizdomājas par to, ka gan jūras gaisam, gan jūras ūdenim piemīt daudzas vērtīgas īpašības, bet peldēšanās jūrā var aizstāt aptiekas apmeklējumu, masāžas seansu un par skaistumkopšanas salonu.

Jūras ārstnieciskā ietekme bija zināma jau senajiem grieķiem antīkajā pasaulē, un no Nāves jūras jau 7. gadsimtā pirms mūsu ēras tika iegūti un izmantoti dziedniecības un ķermeņa kopšanas līdzekļi.

Zinātni par jūras dziedniecību 1750. gadā ieviesa ārsts Ričards Rasels, kurš ieguva lielus popularitāti ar savu grāmatu par to jūras ūdens efektivitāti toreiz plaši izplatītās skrofulozes (tuberkulozes izraisīto limfmezglu un ādas komplikāciju) ārstēšanā.

Balstoties uz šiem pētījumiem, Eiropā tika izveidotas neskaitāmas sanatorijas un kūrorti, kurās atpūtniekiem tika piedāvāts jūras ūdens peldes, jūras vide (sauļošanās un jūras gaiss) un dūņu vannas.

Jūras gaiss

Jūras gaiss — īsta vērtīgu vielu krātuve cilvēka veselībai. Tas satur ne tikai daudz skābekļa, bet arī jūras ūdens mikrodaļiņas, kas lieliski mitrina elpošanas ceļus, pie­sātina katru organisma šūniņu ar mine­rāliem, iz­va­da sārņus un mazina jebkuru stresu — tāpēc pie jūras ir tik viegli elpot un orga­nisma “baterijas” momentā uzlādējas. Jūras gaiss iekļūst mūsu organismā ne tikai ar elpošanu, bet arī caur ādas porām. Divu nedēļu atpūta vasarā pie jūras stiprinās imunitāti, atveseļos organismu un palīdzēs pretoties infekcijām visa gada garumā.

Kāpēc asinis ir sāļas? Mūsu asinsvados tek daļiņa no Pasaules okeāna, bet no tu­rienes radusies dzīvība. Jūras gaiss, kas pie­sātināts ar dziednieciskajiem sāļiem, no­kļūstot cil­vēka organismā, attīra asinis un pa­augstina hemoglobīna līmeni.

Gaisa makro un mikroelementi uzlabo ap­maiņas procesus, normalizē hormonālo
vi­di, stimulē iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību, stiprina organismu kopumā. Broms, ko satur jūras gaiss, nomierina nervu sistēmu, bet magnijs samazina spie­dienu.

Jūras gaiss uzlabo ādas stāvokli un to atjauno. Šī dabiskā gaisa inhalācija, kas satur daudz joda, palīdz cīņā ar stresu, no­gurumu un apātiju.

Ja nav iespējas pabūt pie jūras va­sarā, jūs to varat darīt jebkurā citā ga­dalaikā. Nav obligāti jāpeldas jūrā — vajag tikai būt tuvumā un ieelpot tās gai­su.

Jūras ūdens

  • Masāža. Jūras ūdens ir sava veida masāžas birstīte, jo iedarbojas pēc tāda paša principa. Nelielie viļņi masē kājas, atbrīvojot muskuļus un mazinot sasprindzinājumu. Jau pēc pirmās peldes var sajust, ka āda kļuvusi mīksta, gluda un izlīdzinājusies.
    Arī pastaiga basām kājām gar jūras krastu ir ļoti vērtīga. Oļi un smiltis labi masē kāju pēdas un likvidē epidermas atmirušās daļiņas.
    Atcerieties, ka saule pamatīgi sausina ādu, tādēļ to pastāvīgi ir jāmitrina.
  • Jūras ūdens ir labs antibakteriāls un dezinficējošs līdzeklis. Diezgan īsā laikā tas palīdzēs atbrīvoties no jaunības gadiem raksturīgajām pinnēm, neatstājot rētas.
  • Veselīgi mati. Daudzi cilvēki izvairās no matu mērcēšanas peldēšanās laikā, jo tie kļūst cieti un nepakļāvīgi. Taču nedrīkst aizmirst, ka jūras ūdens ir bagāts ar sāļiem un minerāliem savienojumiem, kas uz galvas ādu iedarbojas sausinoši un nostiprina folikulas. Pateicoties tam, mati mazāk izkrīt un kļūst biezāki. Lai mati pēc peldes būtu mīkstāki, kārtīgi izmazgājiet tos.

  • Ādas atjaunošana. Jūrā būšana veicina ādas virsmas attīrīšanu. Poras atveras un ādas receptori absorbē sevī vērtīgos mikro un makro elementus – kāliju, kalciju, magniju, bromu un jodu, pateicoties kuriem āda izlīdzinās un iegūst veselīgu izskatu.

  • Balti zobi. Zobārsti iesaka muti skalot ar jūras ūdeni, jo tas satur krietni vairāk vērtīgu vielu kā zobu pasta ar jūras minerāliem, ka arī skābekli, kas veicina zobu dabisku balināšanu. Tiesa gan, pirms skalot muti ar jūras ūdeni, ir jāpārliecinās, vai tas ir tīrs.

  • Slaida figūra. Pat peldēšanās saldūdeņos labvēlīgi ietekmē figūru, bet jūras ūdenī visi uzlabojumi notiek krietni efektīvāk. Ar jodu piesātinātais gaiss labvēlīgi ietekmē vairogdziedzera darbību, pateicoties tam normalizējas vielmaiņa un atbrīvoties no dažiem kilogramiem ir krietni vieglāk.
    Minerālu kompleksi aktivizē apmaiņas procesus un uzlabo asinsriti, veicina šūnu atjaunošanos. Tādējādi, peldoties jūras ūdenī, mazinās celulīta veidošanās.

  • Spēcīgi nagi. Uz atpūtas periodu ieteicams ierobežot nagu lakas izmantošanu nagiem, jo pateicoties jūras ūdenī esošo minerālsāļu iedarbībai, nagi vairs nebūs trausli un iegūs veselīgu mirdzumu.

Jūras pastaigas

Tas ir ir ūdens sporta veids, kurš radiesZiemeļfrancijā, Denkerkā. Tas ietver pārvietošanos pa jūru paralēli krastam, izmantojot airus līdzsvaram. Kopš 2010.gada šis koncepts ir strauji izplatījies gar Francijas jūras krastiem un ir izveidoti vairāki klubi. Šī kustība ir sākusi darbību arīVācijāunLatvijā. Longe Cōte princips ir pārgājiens jūrā līdz viduklim. Airi tiek izmantoti, lai veicinātu kustību un nodrošinātu līdzsvaru. Papildus tiek izmantoti slapjie hidrotērpi, kas šo nodarbi padara pieejamu visu gadu. Šai kustībai ir izveidotas vairākas distances (100m; 4x100m utt.) un Francijā norisinās sacensības. Par standarta distanci var nosaukt 3km gājienu, kuru veic aptuveni 1,5 stundās. 2014.gada februārī Latvijā notika pirmais Jūras pastaigu gājiens. Tas norisinājās Bernātos, Baltijas jūrā, kur tika veikti pirmie 2km. Gājienu organizēja un šo kustību Latvijā aizsāka Mārtiņš Finks un Turaids Šēfers no“Sofijas laivas”. Šobrīd notiek aktīva darbība pie Starptautiskas federācijas izveides.

Protams pēdējos gados par modes lietu kļuvuši vienkārši pārgājieni gar Latvijas jūras robežu – tie tiek organizēti gan grupās, gan individuāli.

Nūjošana pludmalē

Nūjot var jebkurā gadalaikā un jebkurā vecumā. Nūjošana jau gandrīz 100 gadus ir efektīva sportiska nodarbe, kurā ar īpašu nūju palīdzību ķermenis tiek noslogots vienmērīgi un nodarbina aptuveni 90% cilvēka muskuļu. Jau 2000. gadā uzņēmums“Cooper Institute Research”veica pētījumu, kurā tika secināts, ka nūjošana ir daudz efektīvāka par parastu pastaigu bez nūjām. Jūrmalā ir tik skaista daba, ka ir vērts gūt sportisku baudījumu no pastaigas ar nūjām, bet pareizu tehniku apgūt palīdzēs pieredzējuši instruktori.

Izzūd bites – kurš būs nākamais?

Alberts Einšteins ir teicis: „Ja bites pazustu no Zemes virsas, cilvēce pastāvētu vēl tikai četrus gadus. Ja nebūs bišu, netiks apputeksnētas un izzudīs daudzas augu sugas un līdz ar tām arī dzīvnieki, un beigu galā – arī cilvēki.” Pēdējo gadu laikā visā pasaulē ļoti strauji samazinās medus bišu skaits, un, ja tā tas turpināsies, tad ap 2030. gadu šie kukaiņi būs pilnība izzuduši no planētas Zeme virsmas. Zemes iedzīvotāji paliks bez medus, bet augi bez apputeksnēšanas. Mēģināsim saprast, kādi tam varētu būt iemesli.

Ko mēs zinām par bitēm?

Šobrīd pasaulē ir aptuveni ir aptuveni 20 tūkstošu bišu veidu. Plašajā bišu saimes lokā vispopulārākā ir medus bite (Apis mellifera), kuru cilvēks, jau kopš seniem laikiem izmanto medus iegūšanai. Darba bites, citu bišu vidū, ir viegli atpazīt pateicoties medus vācamajam “aparātam”, kurš atrodas uz bites aizmugurējās kājiņas, pie kuras pielīp ziedputekšņi un izveido īpašu gredzenu. Eiropas biti atveda pirmie kolonisti no Amerikas, tās galvenais uzdevums bija medus vākšana un lauku apputeksnēšana. Daudzi amerikāņi uzskata, ka bites Amerikā ir dzīvojušas vienmēr.

Bitēm ir daudz ienaidnieku un daudzi “dīkdieņi” ir ar mieru dzīvot uz viņu rēķina, tāpēc ieeja bišu stropā tiek apsargāta, to dara sargi, kuri jebkurā momentā ir gatavi mesties ienaidniekam virsū. Neviena bite nav spējīga iekļūt svešā bišu stropā. Katram bišu stropam ir sava, īpaša smarža, kuru cilvēka ožas orgāni nav spējīgi uztvert. Katra bite, šo īpašo smaržu, glabā speciālā ķermeņa iedobumā. Pielidojot pie stropa, bite to atver un uzrāda sargiem, tieši tāpat kā mēs caurlaidi vai vizītkarti.

Darba bites savas dzīves laikā izpilda daudz dažādu darbu. Pirmais darbs, ar ko tā saskaras ir šūnu attīrīšana, kurās pēc tam bišu mātīte dēs oliņas, tāpat darba bitei ir jārūpējas par stropa apsildīšanu un ventilāciju. Pēc tam darba bites pāriet pie jauno bišu barošanas un medus pieņemšanas no bitēm – savācējām. Tikai pēc tam, darba bites sāk veikt patstāvīgus lidojumus pēc medus. Darba bite dzīvo aptuveni 26 – 40 diennaktis. Bišu saimē ir aptuveni 80 tūkstošu darba bišu.
Lai saražotu 500 gr medus, vienai bitei ir nepieciešams 10 miljons reižu aizlidot no stropa līdz ziedam un atpakaļ., bet lai sanāktu viens kilograms medus, bitei vajag savākt nektāru no 19 miljoniem ziedu. Protams, ka vienu kilogramu medus savāc daudz bites. Bet arī vienai bitei ir daudz darba – dienas laikā tā apmeklē aptuveni 7 tūkstošus ziedu.

Saimju sabrukšanas sindroms

Lielākā daļa pasaules lauksaimniecības kultūru ražības ir atkarīga no bitēm – no apputeksnēšanas. Bites apputeksnē vairāk nekā 100 sugu kultūraugu – arī augļkokus, dārzeņus, dažādus riekstu kokus utt. Tā ir pārtika, kas baro gan mūs, gan dzīvniekus, arī mājlopus fermās.

Saimju sabrukšanas sindroms (colony collapse disorderjeb CCD) iestājas, kad stropa iemītnieki pēkšņi aizlido uz neatgriešanos, atstājot tikai bišu mātes, olas un dažas nepieaugušas darba bites. Ir aizdomas, ka pazudušās bites nomirst tālu no savām mājām. Saimju sabrukšanas sindroms konstatēts ASV, Vācijā, Šveicē, Portugālē, Spānijā, Itālijā, Grieķijā, Polijā un Anglijā. Tā ir vēl viena liecība, ka vides situācija kļūst dzīvajai dabai arvien naidīgāka.

Vai vainojami pesticīdi?

Neonikotinoīdu grupai piederošie pesticīdi ir salīdzinoši jauna sintētisku ķīmisko vielu grupa, ar ko tiek pārklātas kultūraugu sēklas. Pēc sadīgšanas ķīmiskās vielas izplatās pa visu augu un nonāk arī nektārā un ziedputekšņos, kas ir bišu barība. Visbīstamākais ir pesticīds klotianidīns (Clothianidin), ko tirgo ar nosaukumu „Poncho 600”. Zinātnieki uzskata, ka šie pesticīdi pārāk ātri ieviesti ražošanā, jo nav pietiekami izvērtēti riski, kādus tie var nodarīt bitēm un pārējai dzīvajai dabai. Anglijā nesen ir izskanējis atkārtots aicinājums aizliegt neonikotinoīdu grupas pesticīdu lietošanu, lai aizsargātu bites. Iepriekšējos aicinājumus Anglijas valdība līdz šim noraidīja.

Slimības? Klimata pārmaiņas?

Viena no aktuālākajām oficiāli konstatētajām bišu slimībām ir ērcīšu izraisītā varroze, un tā joprojām biškopjiem sagādā nopietnas problēmas. Varroze sasniedza Angliju 1992. gadā un tagad inficē 95 % stropu. Ja bites netiek ārstētas, tās mirst 3-4 gadu laikā un pat nelielas šo ērcīšu populācijas iespaido bišu veselību. Taču vainojamas varētu būt vēl arī citas bišu slimības, piemēram, Izraēlas akūtās paralīzes vīruss, kuru pārnēsā ērces, parazītu izraisītā nozematoze vai Kašmiras bišu vīruss.

Anglijā ar ziediem bagātas pļavas, kur bitēm būtu pieejami tik nepieciešamie ziedputekšņi, pēdējo 60 gadu laikā ir samazinājušās par 97 %. Tikai atjaunojot pļavu bioloģisko daudzveidību, Anglijas medus bites, kamenes un citi apputeksnētāji kukaiņi izdzīvotu.

Varbūt vainīgi ir mobilie telefoni?

Pirms kāda laika speciālistiem radās pamatots iemesls jautāt: varbūt mobilie sakari iznīcina bites? Teorētiķi skaidro, ka mobilo telefonu izraisītais starojums iejaucas bišu navigācijas sistēmā, liedzot tām atrast ceļu uz savu stropu.

Bites ir elektromagnētiskā piesārņojuma indikators. Navigācijā tās izmanto Zemes magnētiskā lauka starojumu. Jau pagājušajā gadsimtā Vācijā veiktie pētījumi ir pierādījuši medus bišu fenomenālo jutību pret elektromagnētisko lauku un to, ka bišu uzvedība mainās elektroapgādes līniju tuvumā.

Cieš bišu imunitāte

Ir izvirzītas teorijas par pesticīdiem, slimībām, globālo sasilšanu, biotopu izzušanu, ģenētiski modificētām kultūrām un mobilo telefonu izraisīto starojumu, taču ne-viena no tām pilnībā neatbild uz jautājumu, kāpēc masveidā izzūd bites. Iespējams, atbilde jāmeklē daudzu faktoru mijiedarbībā. Izteikts arī viedoklis, ka viens no galvenajiem bišu saimju sabrukšanas cēloņiem ir tas, ka šie kukaiņi cieš no nepilnvērtīga uztura. Industrializētās lauksaimniecības ainavā, kur dominē monokultūras, bitēm ir grūti atrast pietiekami daudzveidīgus ziedputekšņu avotus, lai tiktu pie visām nepieciešamajām aminoskābēm. Vienveidīgā ēdienkarte ir novājinājusi bišu imūnsistēmu, tādēļ mazinājušās to aizsardzības spējas. Līdz ar to tās daudz jutīgāk reaģē uz visiem iepriekš minētajiem faktoriem.

Summējoties diviem vai vairākiem šādiem faktoriem, to ietekme kopā var būt bīstama. Cilvēku zināšanas nevar paredzēt, kas notiks ar visu šo neierobežoto toksisko vielu un elektromagnētisko lauku kombināciju, ko radījušas mūsdienu tehnoloģijas.

Ja vien mēs nemainīsim savu attieksmi pret dabu, bites izzudīs pēc nieka 20 gadiem. Kurš būs nākamais?